Izstādē skatāmas viņas versijas par Botičelli, Rubensa, Leonardo da Vinči un citu izcilu klasiķu gleznotajām Venerām.
Pirms izstādes gleznas blīvi saliktas mākslinieces darbnīcā blakus cita citai. Tās ir gan liela, gan maza formāta gleznas. Lielajās redzamas ļoti kuplas un pilnīgas sievietes, bet mazajās – tieši šo pašu sieviešu tēli – tikai miniatūri un trausli.
Māksliniece atklāj: "Stāsts izriet no tā, ka es arī iepriekš esmu gleznojusi divu veidu sievietes. Man patīk kuplas meitenes gleznot, un man patīk arī tādas miniatūras elfu meitenītes gleznot. Savukārt tie cilvēki, kas vēro manus darbus, manas izpausmes, dalās it kā divās daļās – vieni ir kuplo meiteņu cienītāji un mazās viņus neinteresē, otriem patīk mazās, bet kuplās neinteresē. Tad man radās tāda doma, ka gribētos šo divu veidu cilvēku skatījumu apvienot vienā izstādē, lai viņi pavēro, kā izskatās viens un tas pats tēls lielā versijā un mazā versijā."
Līga Ķempe savās gleznās ar sievišķā skaistuma slavinājumu aizrāvusies jau sen, un varbūt pat likumsakarīgi, ka šoreiz pievēršas sievišķības absolūtā spēka iemiesotājai – mīlestības un skaistuma dievietei Venerai. Par iedvesmu viņai kalpojušas pasaulslavenu dižgaru gleznotās Veneras, tikai viņa tās uzgleznojusi tieši sev raksturīgajā rokrakstā un redzējumā: "Viss sākās ar šo klasiku, ko ļoti daudzi cilvēki jau zina, – tā ir Botičelli "Veneras dzimšana". Tā klasiskā glezna ir, kur viņa no gliemežvāka kāpj laukā, bet viņam ir arī tāda, kur viņa ir uz melna fona un viena pati. Kad es to darbu ieraudzīju, es sapratu, ka tas ir tik ārkārtīgi skaists, jo tajā ir akcents tīri uz to sievišķo simbolu bez visiem pārējiem atribūtiem, kas tur riņķī apkārt. Tas mani uzrunāja, un no šīs gleznas arī sākās visa šī sērija. Es gan klasiķu dāmas pārvērtu un uzgleznoju nedaudz kuplākas, savukārt tajā smalkajā versijā atkal smalkākas. Vienīgā, ko man nevajadzēja pārvērst, bija Rubensa Venera, Rubenss bija slavens ar to, ka taisīja smukas, pilnmiesīgas meitenes."
Līga Ķempe interpretējusi septiņu Eiropas glezniecības klasiķu darbus, viņu vidū ir arī itāļu renesanses ģēnijs Ticiāns, kurš savā Venerā iegleznojis mīlestību un maigumu, franču klasicisma gleznotājs Engrs, kurš Veneras daiļumu apdziedājis kā serenādē bruņinieks, spāņu vecmeistars un reizē modernists Goija, visvairāk pazīstams ar gleznu "Kailā Maha".
"Šī glezna slavena ar to, ka tai ir divas versijas – apģērbtā un kailā versija. Viņam ir bijis pasūtījums, bet tajā laikā, kad viņš gleznoja, nebija atļauts kailas meitenes attēlot. Tad viņam bija tas slepenais pasūtītājs, kuram viņam slepeni izveidoja kailo versiju. Arī man šeit ir kailā versija," stāsta māksliniece.
Līga Ķempe uzskata, ka glezniecības dižgari savos Veneras tēlos iegleznojuši savus personiskos iekšējās apgarotības meklējumus, tāpēc arī kailums viņu darbos ir skaistuma simbols. Gleznotāju pašu savukārt kuplās formas fascinē tādēļ, ka tās simbolizē sievietes spēku un vitalitāti. Viņas neiekļaujas modes pasaules modeļu kategorijā, bet ir kā radītas mākslinieka audeklam: "Modeles lai paliek glancētiem žurnāliem, bet visas pārējās sievietes ir audekliem.
Es apdziedu sieviešu skaistumu tādu, kāds tas ir – dabisks. Tā kā Veneras ir mīlestības dievietes, tad jābūt arī mīlestības augļiem, un tad, lūk, man tapa arī mīlestības augļi izstādes sakarā – tie ir mazi bērneļi.
Vīrieši paliek aizkadrā, jo šoreiz ir vairāk akcents uz sievietēm, bet vīriešu klātbūtne būs jūtama tajos augļos."
Izstādē būs skatāma arī glezna ar nosaukumu "Meldra", kas tapusi par godu Daces Rukšānes romāna "Džikī" galvenajai varonei un interpretē angļu gleznotāja Solomona Džozefa Solomona Afrodītes tēlu. To gan varēs apskatīt tikai vienu nedēļu līdz 12. februārim, pēc tam tā atgriezīsies pie sava īpašnieka privātkolekcijā, bet izstāde kopumā mākslas telpā "Aminori" būs skatāma līdz marta vidum.
