Literatūrzinātnieks, profesors Gunārs Bībers bijis ļoti iemīļots pasniedzējs vairākās studentu paaudzēs. Izcils runātā vārda meistars. Apgaismotājs, ar fenomenālām zināšanām literatūras un teātra jomā. Par viņa lekciju lasīšanas stilu joprojām klīst leģendas.
Daļa studentu, iespējams, personiskajā krājumā glabā viņa lekciju konspektus, bet tālredzīgākie 2000. gada rudenī ierakstīja astoņas viņa lekcijas magnetofona lentē, tā teikt, nenoskārstai vajadzībai. Tās bija lekcijas, ko profesors lasīja Kultūras akadēmijā aktiermākslas studentiem, kurss saucās "Drāmas teorija".
Ar vairāk nekā 20 gadu distanci lekcijas tika atšifrētas un tagad pieejamas ikvienam grāmatā, kas saucas "Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu".
Kā grāmatas atvēršanas svētkos atzina grāmatas redaktors Raimonds Briedis – lielākā problēma bija rakstītajā tekstā saglabāt profesora dzīvās balss klātbūtni, domas ritējumu un intonācijas, kas viņa lekcijās ir ļoti svarīgi. Tādēļ teksts gan ir rediģēts, bet tas tomēr atstāts pēc iespējas tuvāks runātajam vārdam.
Atvēršanas svētkos Gunārs Bībers, kuram šobrīd ir 92 gadi, gan nepiedalījās. Toties varēja noskatīties Andreja Verhoustinska veidotu video interviju ar viņu, pavisam nesen ierakstītu. Profesors atcerējās savu pašu pirmo vadīto stundu skolā, kam bija ārkārtīgi rūpīgi gatavojies un domājis paņēmienus, kā skolēnus pēc iespējas vairāk ieinteresēt, un tas viņam patiešām izdevies.
Ne velti kāda pieredzējusi kolēģe pēc tās teikusi – nu te ir dzimis skolotājs. Šie vārdi viņam devuši milzu iedvesmu visam turpmākajam darbam.
Interesanti arī, ka uz jautājumu, pie kuriem brīžiem savā dzīvē viņš tagad jau savā cienījamā vecumā visbiežāk kavējas, profesors atbildēja, ka no dzīves pārsvarā atceras tieši neveiksmju mirkļus. Šķiet, tas saistīts ar to, ka viņš visu mūžu bijis arī ļoti paškritisks, ar ārkārtīgi augstām prasībām pret sevi.
Lekciju krājums būs interesants gan profesionāļiem, gan pilnīgi noteikti ikvienam interesentam, kuru saista literatūra un teātris.
Piemēram, viena atsevišķa lekcija veltīta Henrikam Ibsenam, kura veikumu Gunārs Bībers izcēlis kā vienu no pašām augstākajām virsotnēm, ko dramaturģijā vispār ir iespējams sasniegt. Lekcijā viņš pieskaras Norvēģijas vēsturei, norvēģu valodas liktenim, Ibsena personības attīstībai, viņa sarežģītajām attiecībām ar otru dramatiķi Bjērnstjerni Bjērnsonu. Arī Ibsena darbu interpretācijām Latvijā. Un Bībera vērtējums ir, ka līdz šim Latvijā – un to viņš saka pirms 20 gadiem – spožākās lappuses ar Ibsena darbiem vēl nav ierakstītas. Izņēmumi varbūt vienīgi ir Arnolda Liniņa iestudētais "Brands" un Eduarda Smiļģa, kā arī Ādolfa Šapiro interpretācijā "Pērs Gints".
Profesora stāstījums ir ļoti dzīvs, dziļš, ar plašiem kontekstiem un zemtekstiem. Runājot par dramaturģiju, viņš vienlaikus runā arī par dzīvi un mākslu daudz plašākā nozīmē.
Ļoti interesanta ir lekcija, kas saucas "Par komisko". Tajā viņš runā par dažādiem komiskuma un smieklu veidiem, vienkāršākais veids ir labsirdīgie smiekli, kam seko ironija, satīra un tad arī sarkasms, kas jau ir nežēlīgi un iznīcinoši smiekli. Viņā pašā vislielākās smieklu vētras savulaik ir spējis izraisīt Jānis Osis. Oša ietekmē viņš kādas reizes trīs esot tik šausmīgi pārsmējies, ka viņam tas šķitis jau gandrīz bīstami.
Pieminētā nodaļa ir labs tilts uz otru grāmatu – Arnolda Auziņa "Jautras nebūšanas". Viņš ir ļoti ražīgs rakstnieks, strādājis dažādos žanros, un to vidū ir arī septiņi anekdotisku gadījumu un omulību apkopojumi, kam pieskaitāma arī jaunākā grāmata.
To veido vairāk nekā 80 īsi stāstiņi gan no paša, gan citu – galvenokārt kultūras personību dzīves, viņu vidū ir arī mums labi pazīstamās radio leģendas Gunnars Treimanis, Kārlis Pamše un Reinis Ādmīdiņš.
Uzzināsim, par ko uz Gunnaru Treimani kādās viesībās apvainojās Skaidrīte Kaldupe, kādi piedzīvojumi Kārlim Pamšem bija Krievijā, kad tur notika "Māsas Kerijas" viesizrādes, un savukārt kādi piedzīvojumi pašam autoram leģendārajā krogā "Skapis", uz kuru viņu gluži kā Mefistofelis aizvilināja Reinis Ādmīdiņš nosvinēt atvaļinājuma sākumu.
Grāmatas personāžu vidū ir arī Ojārs Vācietis, Andris Bergmanis, Zigmunds Skujiņš, Valdis Artavs un citi.
Man viens no mīļākajiem stāstiem ir par dzejnieku Aivaru Neibartu jeb Ņurbuli, kuram – nevienam nav noslēpums – patika ietrimpelēt, un tad, izrādās, viņš ļoti savdabīgi sāka izrādīt savu uzmanību simpātiskām dāmām. Tās, kas viņu pazina, šo triku jau zināja un neuztraucās, bet, ja kāda bija kompānijā pirmo reizi, tad tā dabūja pamatīgi trūkties. Kas tas par triku – lai paliek intrigai. Autoram saistībā ar Ņurbuli bija arī kāds pilnīgi cits piedzīvojums, kas bija pārbaudījums viņa dzirdei un nervu sistēmai veselas nakts garumā kādā viesnīcā Bauskā.
