"Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500"
Gatavojoties 2025. gadam, kad apritēs 500 gadu, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Latvijas Radio 1 sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" pēta, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanu, ideju un jaunrades dinamiku Latvijā un veicinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai.
Tas gan nenozīmē, ka līdz tam dominējošie autori, kas pulcējas ap 1824. gadā dibināto Latviešu literāro biedrību, strauji un neatgriezeniski zaudē savas pozīcijas latviešu grāmatniecībā. Tomēr ir interesanti noskaidrot, cik atšķirīga izdevējdarbības pieredze ir trim latviešu censoņiem, kas praktiski vienlaikus, 19. gadsimta 60. gados, aizsāk savu ceļu latviešu grāmatu izdošanā.
Ilgāka prakse poligrāfijā no viņiem ir vienīgi Bērzmuižas kalpa ģimenē dzimušajam Kārlim Stālbergam (arī Stālberģim, 1837–1895), kurš burtliča amatu ir apguvis J. F. Stefenhāgena spiestuvē Jelgavā. Tajā arī 1867. gadā dienas gaismu ierauga Stālberga tulkotā un par saviem līdzekļiem izdotā Frīdriha Šillera lugu triloģijas "Vallenšteins" pirmā daļa. Gadu vēlāk Stālbergs ir viens no Rīgas Latviešu biedrības dibinātājiem un par šīs organizācijas biedru saziedoto naudu iegādājas spiestuvi, tā kļūstot par pirmo latviešu tautības tipogrāfijas īpašnieku Rīgā. Šajā uzņēmumā tiek iespiesti gan citu izdevēju pasūtījuma darbi (grāmatas un laikraksti), gan paša K. Stālberga apgādāti izdevumi.
Starp K. Stālberga tipogrāfijas iespieddarbiem var minēt Ausekļa krājumu "Dzeijas" (1873), angļu dzejnieka Džordža Bairona dramatisko poēmu "Manfreds" (1871), arī litogrāfijas tehnikā darinātās Krišjāņa Valdemāra, Andreja Spāģa un Kaspara Biezbārža ģīmetnes. "Manfreda" latviskojums gan izpelnās kritiku par to, ka tas nav veikts no oriģinālvalodas, bet, kā jau tolaik ierasts, ar vācu valodas starpniecību.
Materiālās grūtības liek K. Stālbergam jau 1874. gadā spiestuvi pārdot un turpināt darbu Eduardam Zīslakam piederošā tipogrāfijā Jelgavā. Lai arī patstāvīgas izdevēja prakses laiks K. Stālbergam ir tik īss (viņš apgādājis un iespiedis apmēram 30 grāmatas latviešu valodā), tomēr viņš ir viens no pirmajiem, kas ir mēģinājis cittautu autoru iepazīšanai izmantot grāmatu sērijas veidolu.
Ievērojami garāks laika periods grāmatniecībā ir atvēlēts Heinriham Alunānam (1835–1904), kas nāk no mūsu kultūras vēsturē labi zināmās Alunānu dzimtas. Jaunkalsnavas muižas nomnieka atvase Heinrihs (arī Indriķis) Alunāns pēc studiju gadiem Maskavas, Tērbatas un Pēterburgas universitātēs, atgriezies dzimtenē, pilda pagasta rakstveža pienākumus Bramberģē (šodien Glūda), bet pēc tam, pārcēlies uz Jelgavu, kļūst par rosīgu latviešu sabiedriskās dzīves veidotāju.
1873. gadā Alunāns atver grāmatu veikalu ar lasāmbibliotēku Lielajā ielā (to pēc viņa nāves līdz pat Jelgavai liktenīgajam 1944. gadam vada H. Alunāna atraitne Elizabete). Vēlāk iekārto veikala filiāli arī Bauskā, bet 1892. gadā kļūst par spiestuves īpašnieku. Daudzveidīgs un mākslinieciski nevienmērīgs ir H. Alunāna izdoto grāmatu klāsts (ap 280 grāmatu nosaukumu). Tajā blakus latviešu literatūras klasikai piederīgiem izdevumiem (brāļu Kaudzīšu romāna "Mērnieku laiki" pirmizdevumam 1879. gadā, Matīsa Kaudzītes veidotajai dzejas antoloģijai "Smaidi un asaras" (1880), brāļadēla Ādolfa Alunāna lugu publikācijām), ir arī ne mazums vieglas lasāmvielas izdevumu (tajā skaitā burtnīcās izdoti tulkoti romāni), kuri spēja nodrošināt apgādam ilglaicīgāku pastāvēšanu.
Tematiski un kvalitatīvi raibs ir arī liepājnieka Klāva Ukstiņa (1832–1904) izdevumu repertuārs (vairāk nekā 170 grāmatas): mācību grāmatas, ziniska literatūra (tostarp pirmā latviešu izcelsmes vēsturnieka Jāņa Reinberga apcere "Kurzemes pirmais lielkungs Gothards Ketlers" (1883), praktiska satura grāmatas. Liepājas latviešu sabiedriskās dzīves rosināšanā nepārvērtējama nozīme ir gan K. Ukstiņa grāmatnīcai pie tirgus laukuma, iepretim Sv. Annas baznīcai, gan viņa izdotajam un rediģētajam laikrakstam "Latvietis" (1882–1904) un Liepājas latviešu labdarības biedrībai, kur ilgus gadus Ukstiņš pilda bibliotekāra pienākumus.
Latviešu pirmo izdevēju darbībā ne vienmēr entuziastiskam dedzīgumam ir atbilstošs intelektuāls un finansiāls segums. Tomēr viņu paveiktais apliecina iespējas izdevējdarbību attīstīt arī reģionos un ir nozīmīgs pamats nacionālās grāmatniecības turpmākai attīstībai.
