Muzeju akreditācijas procesu, ko nosaka Muzeju likums, tēlaini var salīdzināt ar automašīnas tehnisko apskati. Ja akreditācijas komisijas atzinums ir pozitīvs, muzejs saņem „apskates uzlīmi” jeb akreditāciju uz nākamajiem pieciem gadiem. Ja nē, tiek uzdota virkne mājasdarbu.
Fragments no Latvijas Muzeju padomes atzinuma
„Latvijas Muzeju padome, izvērtējot Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktores Ilzes Millersones atbilstību ieņemamajam amatam, 2017.gada 6.decembrī ir sniegusi Kultūras ministrijai sekojošu atzinumu:
- situācija Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā nav uzskatāma par apmierinošu ilgstoši neatrisināto problēmu dēļ muzeja pamatfunkciju īstenošanā, atkārtoti konstatētā plānošanas darba neefektivitātes, iekšējās komunikācijas problēmu un vāji koordinētās darba organizācijas dēļ;
- muzeja vadības nespēja risināt ieilgušās problēmas liecina par direktores Ilzes Millersones neprofesionalitāti, muzeja vadības prasmju un specifisko muzeogrāfisko zināšanu trūkumu, līdz ar to nespēju veikt muzeja direktora amata pienākumus.”
„Šajā brīdī, kad Brīvdabas muzejam bija jāapliecina sava atbilstība šiem akreditācijas kritērijiem, mēs bijām spiesti konstatēt virkni nopietnu trūkumu. Tie pirmkārt saistījās ar muzeja krājuma uzskaiti un saglabāšanu,” stāsta Kultūras ministrijas (KM) Muzeju nodaļas vadītājs Jānis Garjāns.
Pēc viņa teiktā, pats Brīvdabas muzejs, pārbaudot krājumu, konstatējis, ka daudziem muzeja priekšmetiem trūkst inventāra numuru, bet virkni vienību neesot varējis atrast vispār. Muzeja saimniecība gan tiešām ir ļoti liela – tas dibināts jau teju pirms simt gadiem, un šai laikā krājums izaudzis līdz vairāk nekā 150 tūkstošiem vienību.
„Bet tas nav nekāds attaisnojums, lai mēs varētu noplātīt rokas un teikt – nu labi, tūkstoš priekšmetu uz priekšu vai atpakaļ. Šāda situācija valsts atzītā muzejā – un akreditācija nozīmē, ka valsts akceptē muzeja darbību, – nebija pieļaujama,” uzsver KM pārstāvis.
„Ja mēs ņemtu vērā Ministru kabineta noteikumus par krājuma glabāšanas fiziskajiem apstākļiem, tad mūsu muzejs būtu tūlīt jāslēdz ciet,” saka Brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs un direktores vietnieks Mārtiņš Kuplais.
Viņš piekrīt, ka problēmas krājuma uzskaitē ir – tas saistīts arī ar muzeja specifiku, jo vairums muzeja priekšmetu ir daļa no ekspozīcijas, vai tā būtu koka karotīte kādā no lauku sētām vai bišu strops zem klajas debess. Tādos apstākļos inventāra numuri mēdz izdzist, priekšmeti var deformēties.
„Daudzas kolekciju grupas, kuras netiek kustinātas, netiek inventarizētas. Bet regulāri, reizi vai pat divas gadā, ir jāpārbauda visi eksponāti, kas atrodas šajās ēkās. Mūsu muzejā atšķirībā no daudziem citiem ir fiziska pieeja priekšmetiem, tikai dažas telpas ir nožogotas. Un uzraugs nevar vienlaicīgi visur atrasties. Un diemžēl notiek tā, ka kaut kas tiek salauzts vai vēl sliktāk,” min Kuplais.
Problēma, kā izrādās, ir arī zagšana, piebilst muzeja direktora vietniece attīstības jautājumos Kristīne Kūla.
„Visi brīvdabas muzeji pasaulē cīnās ar to, ka apmeklētājiem patīk paņemt kā suvenīru kādu krājuma priekšmetu. Vienkārši nočiept. Mēs nesen bijām pie kolēģiem un skatījāmies, kā viņi ir smuki piesējuši visas karotītes. Saka: jā, zog ārkārtīgi daudz,” atklāj Kūla.
Brīvdabas muzejā atzīst – robus krājuma uzskaitē iecirtis arī krīzes laikā samazinātais darbinieku skaits, tomēr ir pārliecināti, ka nepilnības krājuma uzskaitē spēs novērst.
„Es domāju, ka varēsim. Mums vienkārši ir kaut kā jāsaspringst. Protams, tas atkal būs uz citu darbu rēķina,” saka Kuplais.
Otrs akreditācijas komisijas iebildums bijis par muzeja izstrādāto stratēģiju nākamajiem pieciem gadiem. Akreditācijas komisijai radies priekšstats, ka Brīvdabas muzejs tai piegājis ļoti formāli, pērkot to kā ārpakalpojumu un neiesaistot darbiniekus tā tapšanā. Muzeja direktores vietniece Kristīne Kūla gan šim apgalvojumam iebilst.
„Jā, tas bija ārpakalpojums, kas apkopoja informāciju, bet stratēģijas veidošanā piedalījās katrs muzeja darbinieks. Tika pārrunāta esošā situācija un nosprausti stratēģiskie mērķi, piedaloties arī ierindas darbiniekiem, ne tikai nodaļu vadītājiem,” uzsver Kūla.
Brīvdabas muzeja akreditācijas termiņš beidzās 2016.gada nogalē. Atkārtotu akreditāciju muzejs pagaidām nav saņēmis, jo turpina labot akreditācijas komisijas norādītos trūkumus.
Un ir iemesls, kādēļ šajā sižetā Brīvdabas muzeja vārdā runā tikai vadītāja vietnieki. Kultūras ministrijas komisija, kas ik pārgadus vērtē visu kultūras iestāžu vadītājus, negatīvi novērtējusi Brīvdabas muzeja direktores Ilzes Millersones darbu. Līdzīgu atzinumu devusi arī konsultatīvā Muzeju padome. Ministrijas pārstāvis Jānis Garjāns stāsta, ka Millersonei ticis dots laiks trūkumus novērst.
„Diemžēl, arī atkārtoti analizējot direktores darbu un redzot, kas ir izdarīts un kāda ir izpratne, komisijas vērtējums bija negatīvs. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem personai, kura tiek vērtēta, ir jāsniedz savs viedoklis par šo vērtējumu. Bet diemžēl iznāca tā, ka nākamajā dienā pēc tam, kad Millersones kundze bija uzklausījusi sava darba vērtējumu, viņa saslima. Un laikam saslima ļoti nopietni, jo nu jau ir pagājuši vairāk nekā divi mēneši, bet viņa joprojām slimo. Tāpēc direktores darba vērtēšanas procesu varēsim pabeigt tikai tad, kad viņa atgriezīsies darbā,” norāda KM Muzeju nodaļas vadītājs.
Pati Brīvdabas muzeja direktore Ilze Millersone uz Latvijas Radio zvaniem un īsziņu neatbildēja, bet viņas vietnieki direktores darbu un attiecības ar kolektīvu diplomātiski nekomentē. Jāatgādina, ka Kultūras ministrija jau 2014.gadā gribēja izbeigt attiecības ar Millersoni un pat iecēla jaunu vadītāju, tomēr Millersone tiesā izcīnīja iespēju atgriezties amatā.
Noslēgumā jāpiebilst – lai gan Brīvdabas muzejs pašlaik ir akreditācijas procesā jeb, līdzībās runājot, strādā ar „pagaidu tehnisko apskati”, tas turpina saņemt valsts dotāciju, ir atvērts apmeklētājiem un rīko pasākumus.
