Kultūras ministrija pavasarī nepagarināja līgumu ar muzeja direktori Ilzi Millersoni un par jauno Brīvdabas muzeja vadītāju apstiprināja viņas vietnieci Unu Sedlenieci. Taču jau pēc dažiem mēnešiem Sedleniece darbu zaudēja, jo viņas priekšgājēja par līguma nepagarināšanu vērsās tiesā. Pirmajā instancē šo prasību apmierināja, un Millersone pagaidām atgriezusies Brīvdabas muzeja vadībā.
Taču šis gadījums liek uzdot jautājumu par konsekvenci līgumos ar valsts muzeju vadītājiem un to, vai šie līgumi tiešām jāslēdz uz nenoteiktu laiku.
Kultūras ministrijas padotībā ir astoņi valsts muzeji. 2010.gadā tie no valsts aģentūrām ar terminētiem vadītāju darba līgumiem pārtapa par tiešās pārvaldes iestādēm ar beztermiņa līgumiem. Un tieši šī pārmaiņa tagad izraisījusi juridisku cīniņu, kur ķīlnieka lomā nonācis Brīvdabas muzejs.
„Es uzskatīju, ka, muzejam kļūstot par valsts tiešās pārvaldes iestādi, mans līgums ir beztermiņa,” tā vēršanos tiesā pret Kultūras ministriju par nepagarināto līgumu skaidro nule ar tiesas lēmumu amatā atjaunotā Brīvdabas muzeja direktore Ilze Millersone.
2009.gadā ar viņu vēl kā ar valsts aģentūras „Latvijas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs” direktori līgumu noslēdza uz pieciem gadiem. Kad termiņš beidzās, Kultūras ministrija izsludināja atklātu konkursu uz Brīvdabas muzeja direktora amatu. Millersone tajā atteicās piedalīties.
„Ja es būtu startējusi atklātajā konkursā, kā man piedāvāja, es būtu atzinusi, ka konkurss ir tiesisks. Tāpēc es, protams, nestartēju. Es startēju pirms pieciem gadiem, bet, startējot atkārtoti, es būtu atzinusi, ka vadītāja vieta ir brīva. Taču man bija pretējs viedoklis,” skaidro Millersone.
Tiesas process vēl turpinās, tāpēc no plašākiem komentāriem Millersone atturas. Atklāto konkursu princips ir jauna Kultūras ministrijas iniciatīva, jo likums muzeju vadītāju amatiem to nepieprasa. Tādēļ iepriekš ar citu muzeju vadītājiem līgumi pārslēgti bez konkursa, bet Millersone kļuvusi par pirmo, uz kuras amatu izsludināts konkurss, skaidro ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītājs Sandis Voldiņš.
„Tas, ko ministrija no 2013.gada ir sākusi darīt, ir orientēties, kur vien iespējams, šos konkursus sludināt. Mēs diezgan konsekventi raugāmies uz to kā piemērotāko veidu, kā to darīt,” saka Voldiņš.
Atklātajā konkursā uzvarēja toreizējā Brīvdabas muzeja direktora vietniece Una Sedleniece, kas gan amatā sabija tikai pāris mēnešus, pirms tiesa amatā atjaunoja Millersoni. Tagad Sedleniece muzejā vairs nestrādā, bet personīgi atbalstītu terminētus līgumus muzeju vadītājiem, arī sev pašai.
„Tomēr beztermiņa darba līgums tāda rakstura institūcijā kā muzejs, manuprāt, nav īsti veselīgi, jo tas nozīmē, ka šī vadītāja darbs īsti netiek nopietni pārvērtēts kaut kādos posmos. Man šķiet, tas nebūtu bijis slikti, ja šādi terminētie darba līgumi muzeju direktoriem būtu iespējami. [..] Tas jau nenozīmē, ka ik pēc pieciem gadiem visiem vadītājiem ir jāmainās. Šāda pārvērtēšana varētu arī nozīmēt, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Bet kaut kādai sistēmai būtu jābūt,” uzskata Sedleniece.
Tam piekrīt arī Kultūras ministrijas pārstāvis Sandis Voldiņš. Viņš atgādina, ka citām kultūras iestādēm, piemēram, teātriem un koncertorganizācijām, kas dibinātas kā valsts kapitālsabiedrības, vadītāju līgumus pārskata ik pēc trim gadiem. Līdzīgi varētu būt arī ar muzeju vadītājiem.
„Tas principā nebūtu slikts variants. Zinu, ka Valsts kanceleja ir izstrādājusi un virzīs uz Ministru Kabinetu jaunu Valsts dienesta likumu, un tur visu iestāžu vadītājiem ir paredzēti terminēti darba līgumi, ne tikai ierēdņiem. Ja nemaldos, tie ir septiņi gadi ar iespēju pagarināt. Tas ir padaudz, bet ir vismaz kāds atskaites punkts, kad var novērtēt darbinieku un izlemt, vai sludināt konkursu vai pagarināt līgumu. Mēs redzam, ka šis izvērtējums tomēr laiku pa laikam ir nepieciešams, kā jebkurā darbā,” saka Voldiņš.
Tikmēr par to, vai Brīvdabas muzeja vadību atkal gaida kādas izmaiņas vai nē, turpinās lemt tiesa, jo Kultūras ministrija sev nelabvēlīgo spriedumu ir pārsūdzējusi.
