AKKA/LAA iebilst pret pilnu piekļuvi «periodika.lv» skolu bibliotēkās

Vai digitalizētajām avīzēm un žurnāliem, kas Latvijā izdotas pēdējo 70 gadu laikā, vajadzētu būt pieejamām arī skolu bibliotēkās? Par to sākusies diskusija Saeimā pēc Vēstures skolotāju biedrības ierosmes. Pašlaik digitalizētā periodika, kuras saturu vēl aizsargā autortiesības, pieejama tikai Latvijas publisko bibliotēku tīklā, kurā skolu bibliotēkas neietilpst. Skolotāji uzskata: tas apgrūtina skolēnu iespējas veikt pētnieciskos darbus, tādēļ situācija būtu jāmaina. Autortiesību sargi gan ir pretējās domās.

Dokumenti

Vēstures skolotāju biedrības vēstule par periodikas pieejamību

Lejuplādēt

1.26 MB

Tieši pirms desmit gadiem dienasgaismu ieraudzīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālā kolekcija „Periodika”. Vēsturiskos laikrakstus, kas izdoti pirms vairāk nekā 70 gadiem un kuru saturs vairs nav aizsargāts ar autortiesībām, var aplūkot ikviens interneta vietnē „periodika.lv”. Bet pēc jaunākiem izdevumiem jādodas uz publisko bibliotēku. Skolu bibliotēkās tiem piekļuves nav.

„Pagājušā gada martā Vēstures skolotāju biedrība, tās vadītājs Valdis Klišāns, vērsās Saeimā, tieši mūsu apakškomisijā, par problēmu, kas rodas Latvijas skolās, ka skolu bibliotēkās nav pieejama digitālā datu bāze „Periodika” pēc 1945.gada,” - tā diskusijas aizsākumu atceras Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas vadītāja Janīna Kursīte-Pakule no Nacionālās apvienības. Autoru pārstāvji pieejas paplašināšanu neatbalstīja, un pēc pirmās tikšanās rīcība nesekoja, tāpēc decembrī pie sarunu galda sēdās vēlreiz. Kursīte ir pārliecināta, ka visai digitalizētajai periodikai jābūt pieejamai arī skolās.

„No vienas puses, var saprast AKKA/LAA  – viņi stāv un krīt par autortiesībām. Bet te ir pretējā puse: ja jaunā paaudze skolā neieinteresēsies par 20.gadsimta vēsturi, paši lasot un iepazīstot, kas tad tur notika un kā, tad velti cerēt, ka pēc tam, kļūstot pieaugušiem, viņi tam pievērsīsies," saka Kursīte-Pakule.

Nevar gan teikt, ka laikrakstu arhīvs skolēniem būtu pavisam slēgts – jebkurš tam var piekļūt pagastu un pilsētu bibliotēkās, kas apvienotas tā sauktajā „Gaismas tīklā” – valsts vienotajā bibliotēku informācijas sistēmā, kas tapa pirms 10 gadiem ar Bila un Melindas Geitsu fonda atbalstu. Taču Kursīte norāda: ne visur skolēniem publiskās bibliotēkas ir viegli pieejamas, īpaši attālos lauku rajonos.

„Ir jāatrod izlīdzinājuma piedāvājums, gari nevelkot. Jo citādi – kā tur iznāk – tikai 2061.gadā skolēni varēs mierīgi izzināt [no laikrakstiem], kas notika 90.gados. Tas ir sāpīgs kuriozs, kuram ir jāatrod risinājums,” uzsver Kursīte-Pakule.

Lai saprastu šo, Kursītes vārdiem, „sāpīgo kuriozu”, jāiedziļinās autortiesību regulējumā. 2001.gadā pieņemtā Eiropas Savienības direktīva par autortiesību aspektiem informācijas sabiedrībā ļāva bibliotēkām, arhīviem un muzejiem savus digitalizētos krājumus darīt apmeklētājiem pieejamus uz vietas, savā iestādē.

Latvija spēra soli tālāk un ļāva Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā esošos laikrakstus darīt bez maksas pieejamus jebkurā publiskajā bibliotēkā jeb visā „Gaismas tīklā”, skaidro Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta vadītājs Uldis Zariņš: „Tas nozīmē, ka, izvietojot šos digitalizētos resursus tīkla iekšpusē, tīri tehnoloģiski tie tiek skatīti nevis internetā, bet šajā slēgtajā tīklā. Taču Geitsu fonda īpatnība bija tāda, ka šis finansējums tika novirzīts tikai publiskajām, nevis akadēmiskajām un skolu bibliotēkām. Tāpēc šādā tīklā tika saslēgtas tikai publiskās bibliotēkas.”

„Skolu bibliotēkas būtu nākamais izņēmums, kas tādā gadījumā būtu jāparedz likumā. Bet tas nekur Eiropā un nekur pasaulē nav tā paredzēts. (..) Mūsu izpratnē tas ir liels naudas iztērēšanas projekts ar samērā mazu jēgu," uzskata Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības jeb AKKA/LAA izpilddirektore Inese Paklone. Viņa uzsver: digitalizētie laikraksti un žurnāli, kas jaunāki par 70 gadiem un kuru saturam vēl ir spēkā autortiesības, ir gana plaši pieejami jau publiskajās bibliotēkās, turklāt autori jau tā tiek apdalīti, jo par raksta, esejas vai dzejoļa izlasīšanu bibliotēku datoros atlīdzību nesaņem.

„Atņemt autoriem to, par ko viņi ir patiesībā ir saņēmuši nieka naudiņas par savām publikācijām… atņemt vēl iespējamo atlīdzību par pieeju internetā – to nevajadzētu. Tā ir diezgan nesakarīga domāšana – atņemt, ekspropriēt, nacionalizēt autoratlīdzības. Tas ir ļoti nepareizi,” saka Paklone.

Ja likumdevējs tomēr nolemtu atbalstīt „periodika.lv” pilnu pieejamību arī skolu bibliotēkās, Nacionālās bibliotēkas Attīstības departamenta vadītājs Uldis Zariņš par reālāko risinājumu uzskata tehniski paplašināt „Gaismas tīklu”, iekļaujot tajā arī skolu un akadēmiskās bibliotēkas. Cik tas varētu izmaksāt, gan pagaidām nav aplēsts.

„Esam sākuši sarunas ar Izglītības un zinātnes ministriju, ka varbūt ir kādas iespējas izmantot akadēmiskā tīkla infrastruktūru, kas pašlaik nav ļoti noslogota, un varbūt var atrast kādu radošu risinājumu, kā šo akadēmisko tīklu izmantot visu bibliotēku tīkla interneta infrastruktūras attīstīšanai. Tas līdz ar to dotu iespēju arī plašākai satura pieejamībai,” stāsta Zariņš.

Citi varianti būtu grozīt Autortiesību likumu vai arī meklēt iespējas vienoties ar „Periodikā” iekļautajiem autoriem par kompensācijām. Pēdējo variantu par labāko uzskata arī Kultūras ministrijas Autortiesību nodaļas vadītāja Ilona Pētersone, gan norādot – apzināt visus autorus būtu milzīgs darbs un nozīmētu arī jaunus izdevumus valstij. Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisija pie šī jautājuma plāno atgriezties jaunā gada pirmajā sēdē.

4 komentāri
truejabis
kurš bērns, lasot avīzes palicis gudrāks? A vispār, jau kaut kas uzrakstīts latviski, vajag trīskārtīgu autoratlīdzību, lai lasītājs padomā, pirms sāk ko lasīt latviešu valodā un, ja reiz viņam tik ļoti vajag, tad lai arī maksā.
Anonīms lietotājs 17725
“AKKA/LAA – viņi stāv un krīt par autortiesībām” Ha ha ha, zirgam jāsmejas - kakalaka stāv un krīt tikai par savu procentu no izspiestās naudas, viņiem autori ir pie vienas vietas! Kas attiecas uz tēmu - pilnīgs idiotisms, kurš padomjlaiku žurnālists diez saņem ‘honorārus’ par tā laika rakstīto? Kādā vispār veidā avīzes (ziņas) var tikt aizsargātas ar auotriesībām ilgāk, kā, teiksim, gadu, kamēr tās ir aktuālas?
Anonīms lietotājs 17722
Periorika ir periodika - tie nav nekādi mākslas darbi. Manuprāt, AKKA/LAA ir parazītisks veidojums, kas savu savtīgu interešu dēļ mēģina ierobežot piekļuvi izdevumiem un informācijai, gar kuru tiem liekēžiem nebūtu vispār jāgrābstās.
Marite Jansone
Es nesaprotu to regulējumu. Ja es internetā apskatīšos 85.gada Literatūru un Mākslu, tad visi, kas tur publicējušies saņems autoratlīdzību? Kaut kā neticas. Esmu LNB prasījusi padomju laika periodiku un tur iedodo veselu sējumu ar attiecīgā izdevuma numuriem gada garumā. Nesakiet, ka par to, ka es ņēmu tos izdevumus un vēl nofotografēju vajadzīgos rakstus, kāds saņem autoratlīdzību. Tad, kāda atšķirība, vai es tos laikrakstus šķirstu taustāmā formā vai lasu datorā?
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti