Pēc izglītības operu un pasākumu režisors, arī psihologs, daudzu sabiedrisku organizāciju vadītājs un biedrs, pašlaik – Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis februārī svin 75. dzimšanas dienu.
Viņš ir izteikts līderis un Gailīša amats Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja krēslā nav vienīgais nozīmīgais veikums sabiedrības labā. Ilgus gadus vadīta arī Pieminekļu aizsardzības aģentūra, organizējot Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu ansambļa uzturēšanas un restaurācijas darbus, tomēr, šķiet, vislielāko vietu viņa sirdī aizņem opera.
Bērnībā nespēja iedomāties, ka dzīve savīsies ar operu
Ilgus gadus strādājis Latvijas Nacionālajā operā, Guntis Gailītis ir vairāk nekā 50 izrāžu režisors, un vairākas no tām joprojām ir repertuārā.
"Šodien viss iet pragmatiski un racionāli. Taču operas ideja tāda nav – tā ir ļoti dziļi noslēpta katrā darbā un mūzikā. Režisoram, kas grib to atslēgt, ir, kā tādam akvalangistam, jāpeld arvien dziļāk tumsā un jāmeklē, balstoties gan intuīcijā, gan pieredzē," komentēja režisors. "Opera arī nav tik elastīga kā citas jomas – kamermūzika, rokmūzika, teātris – jo tā nāk no seniem laikiem."
Ar smaidu režisors atminējās, ka bērnībā gan nav varējis iedomāties, ka savu dzīvi saistīs ar lielo Balto namu, taču spilgtā atmiņā palikusi uzstāšanās uz operas skatuves agros jaunības gados.
"Tas bija Dziesmu svētku sakarā, tolaik biju viens no Līgatnes skolas deju pulciņa dalībniekiem. To joprojām spilgti atceros," viņš teica.
Iedvesmas avots – skaistā "Latvijas Šveice" Līgatne
Guntis Gailītis ir vidzemnieks, dzimis 1949. gada 11. februārī Līgatnē. Raidījumā Gailīša kungs dalījās ar kolorītu stāstu no bērnības, kas pavadīta Gaujas Nacionālā parka kalnos un lejās, pie Gaujas upes lokiem, staigājot pakaļ kazu ganāmpulkiem, kas bijis tā laika līgatnieku rūpals.
"Naudas toreiz visiem bija maz, bet, šķita, ka nav skaistākas vietas uz pasaules," aizrautīgi stāstīja režisors. Nav šaubu, ka tieši Latvijas Šveices – kā mēdzam dēvēt Siguldu un Līgatni – dabas skaistums iesvēlis romantisma dzirksti jaunā vidzemnieka sirdī.
Iespējams, ka sava daļa romantikas Gailīti aizveda arī uz konservatoriju (tagad – Mūzikas akadēmija – red.), uz režijas fakultāti. Un Gailītim laimējās – viņa kursa vadītājs Kārlis Pamše bija daudz vairāk nekā tikai pedagogs, aktieris un režisors, viņš bija arī cilvēciski cildena personība, kam interesēja ne tikai studentu profesionālais veikums, bet arī personiskais pienesums.
Dažādos laikos Gailīšu dzimta savijusies ar operu
Gunti Gailīti opera intriģēja arī gluži biogrāfisku apsvērumu dēļ – viņa dzimta ir saistīta ar latviešu operas pirmsākumiem.
Gailīša vectēva brālis Artūrs Krūmiņš, vēl būdams arhitektūras students, piedalījās latviešu pirmās operas "Baņuta" libretu konkursā un uzvarēja. Krūmiņa vārds zelta burtiem ierakstīts Latvijas kultūrvēsturē kā pirmās operas libreta autors.
Interesanti, ka operas "Baņuta" komponistam Alfrēdam Kalniņam dzimšanas diena ir vienā dienā ar libreta autoru. Arī izcelšanās vieta ir netālu – Krūmiņš ir no Zosēniem, savukārt Kalniņš – no Cēsīm.
Nav nekāds brīnums, ka viņu dvēsles aicinājumam atsaucās vēl kāds vidzemnieks – turpat netālu esošās Līgatnes iedzimtais Guntis Gailītis, kas, sava kursa vadītāja Kārļa Pamšes rosināts, "Baņutu" izvēlējās savam diplomdarbam, beidzot konservatoriju.
"Kas pagātni pēta, tas nākotni svēta," tā šo izvēli komentēja pieredzējušais vīrs un pedagogs Pamše.
Latviešu pirmā opera "Baņuta" kopā ar Gailīti visu mūžu
Un viņam bija taisnība: "Baņuta" Gailīti pavadījusi visu mūžu, par svētību mums visiem. Operu "Baņuta" Gailītis iestudējis vairākkārtīgi un kopā ar kundzi, baletdejotāju un horeogrāfi Litu Beiris, izveidojis arī operai veltītu muzeju.
Tas atrodas Zosēnos, krogā, kur dzimis operas libreta autors un Gailīša radinieks Artūrs Krūmiņš. Vēl vairāk – te izveidota arī akustiskā koncertzāle, kuru Gailītis un Beiris sauc par akustisko šķūni, un tajā notikuši daudzi koncerti un kultūras pasākumi.
"Materiālus par Baņutu vācu jau no 1974. gada, kad beidzu konservatoriju un operu iestudēju pirmo reizi, un tad atkal svarīgs krustpunkts bija 1999, kad notika Piebalgas kultūras svētki. Netālu ir Svētezers, daudzas leģendas par skaistajiem pakalniem, svētvietām un latviešu pulcēšanos. Es sajutu, kā tas devušas impulsus Artūram Krūmiņam radīt Baņutas libretu. Lasot pilnīgi jūtams, ka dzeja nāk no Piebalgas," par savām sajūtām stāstīja Gailītis.
"Baņutas parks un pārsimt metru uz priekšu – šķūnis. Vēsturiski te gājuši pāri zviedri, poļi, ezera krastā bija kauja. Pēteris I uzdāvināja Šeremetjevam visu Piebalgu. Mani senči īrēja krogu. Bija krodzinieki," turpināja Gailītis.
"Vēlāk krogu zaudēja, saņemot atpakaļ pēcpadomju laikā - briesmīgā stāvoklī. Kolhozs bija te ierīkojis teļu fermu. Teļiem bija ne tikai numuri (viņi bija 64 skaitā), bet arī vārdi, un vienam bija vārds Baritons – vai var būt vēl muzikālāks mājiens, kam te jābūt?" smējās režisors.
"Tīrījām visas teļu novietnes, viss bija jāizmēž, tas gāja gadiem. 1999. gadā uzlikām jumtu un saglābām, citādi ēkas būtu aizgājušas bojā."
Tūkstošgades Jāņi Zosēnos ar tālaika prezidentes dalību
Operas "Baņutas" darbība noris Latvijas dabas krāšņumā un pilnbriedā – Jāņu svinēšanas laikā, un Guntis Gailītis nebūtu Guntis Gailītis, ja viņš atkal neieraudzītu iespēju uzsākt ko jaunu – 2000. gadā Zosēnos tikuši svinēti tūkstošgades Jāņi. Organizētājiem par pārsteigumu ieradusies arī tolaik tikko ievēlētā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un tūkstošiem ļaužu no Latvijas un ārzemēm.
"Toreiz, kad 2000. gadā mēs organizējām Jāņus pirmo reizi, pirmo reizi ieradās arī mūsu prezidente Freibergas kundze, bet – ne pēdējo. Atceros, toreiz klētī bija galvenā mielasta vieta. Un kas tik te nav bijis! Gan vietējie folkloras zinātāji – latvieši lielā skaitā, gan ļaudis no daudz citām vietām. Vienu gadu Vīķe-Freibergas kundze uzjautāja klātesošajiem: "Vai šeit ir kāds no Vācijas? Vai ir no Francijas, Amerikas, Korejas?" Un bija no visurienes. Tālākā vieta, no kurienes pie mums ieradušies viesi bija Tasmānija," priecājas Gailītis.
Tagad Zosēni ir Gunta Gailīša un viņa dzīvesbiedres Litas Beiris ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa, brīvdienās viņi dodas turp arī ziemā.
Liels ieguldījums brīvdabas operas tradīcijas attīstīšanā Latvijā
No Gunta Gailīša piedzīvojumu stāstiem var izveidot ne tikai vienu raidījumu, bet veselu raidījumu sēriju. Viņš ir arī daudzu savam laikam neordināru ideju autors, kas vēlāk ievijušās Latviešu tautas kultūrā.
Viņš ir vairāk nekā 500 kultūras pasākumu, festivālu, koncertu – tai skaitā brīvdabas – režijas autors.
Tieši Gailītis bija tas, kas pirmais nāca ar aicinājumu operai doties pie tautas un tieši viņu Siguldas opermūzikas svētku izveidotājs Dainis Kalns aicinājis talkā attīstīt skaisto, pasaulē joprojām aktuālo brīvdabas operas tradīciju.
Liels Gailīša ieguldījums - sadarbībā ar diriģentu Viesturu Gaili – ir arī Mūzikas akadēmijas studentu operstudijas "Figaro" attīstīšana, kas Gailīša režijā lepojas ar lielisku Jāņa Kalniņa operas "Hamlets" brīvdabas iestudējumu Bauskas pilsdrupās.
Bet viss sākās uz mūsu valsts neatkarības atjaunošanas sliekšņa. Proti, 1991. gadā ar mūzikas festivālu Dreieihā, Vācijā, kas bija arī mūsu operas un baleta teātra pirmās ārzemju viesizrādes, Latvijai esot suverēnas valsts statusā.
Guntis Gailītis tolaik bija ne tikai operas "Karmena" brīvdabas izrādes režisors, bet visa pasākuma organizatoriskais līderis.
"Togad Vācijā bija milzīgs karstums, ap 30 grādu, un māksliniekiem grimā vajadzēja dziedāt šajā trakajā svelmē," stāstīja Gailītis. "Mūsu pirmās viesizrādes brieda un veidojās apmēram divus ar pusi gadus. Uz Vāciju vedām ne tikai operu "Karmena", bet arī baletizrādes "Pelnrušķīte", "Gulbju ezers" un simfoniķu koncertus, kas guva publikas un kritikas atsaucību. Vēsturiski šis bija 1991. gada augusta puča laiks, ko mēs ar drebošām sirdīm vērojām televizorā no Vācijas. Šajā kontekstā – pirms "Karmenas" izrādes atskaņojām Latvijas valsts himnu, un visas viesizrādes ieguva īpašu vibrāciju. Šī bija liela skola mums visiem – gan māksliniekiem, gan man, kā režisoram, gan tehniskajiem darbiniekiem. Tas bija liels pārbaudījums!"
