Divdesmit stāvu ēkas Teikas rajonā, dekoratīvi baseini un strūklakas pie Dailes teātra, Marksa piemineklis pie Augstākās tiesas nama – tie ir tikai daži no objektiem, kurus savulaik bija plānots izveidot Rīgā, Brīvības ielā, bet kas dažādu iemeslu dēļ neīstenojās.
Latvijas Arhitektūras muzejs glabā gandrīz tūkstoti 20.gadsimta Rīgas plānojuma projektu. Padomju laikā tie kā jebkura plašāka topogrāfija bija slepeni, pieejami tikai speciālistiem ar īpašām pielaidēm. Tagad izstādes kurators arhitekts Jānis Lejnieks tos ceļ dienas gaismā, iepazīstinot ar idejām par Rīgas attīstību dažādos laika posmos, kuras dažādu iemeslu dēļ tomēr netika realizētas.
Šoreiz cikla izstāde veltīta Rīgas galvenajai ielai, ko pazīstam kā Brīvības ielu.
“Kādreiz tā bija Kaļķu iela, Aleksandra iela, Pēterburgas šoseja, tad Brīvības iela, tad Ādolfa Hitlera, Ļeņina iela,” stāsta Lejnieks. “Dažādos laikos dažādi nosaukumi, bet tas nemaina lietas būtību, vienmēr ir politiķi gribējuši galvenajai ielas piešķirt tādu īpašu statusu, un līdz ar to, raugoties plānos, mēs redzam ļoti daudz neuzbūvētu lietu”.
Pirmā izstādes sadaļa būs veltīta 60. gadu plāniem, kas Rīgas galvenajā ielā paredz plaša mēroga pārmaiņas saistībā ar laika garu, kas arī komentēts izstādē.
Par 60.gadu vadmotīvu izvēlēta tolaik populārā dziesma “Uz Marsa ābeles mums ziedēs” , jo sabiedrībā valdīja kosmosa iekarošanas bums, mudinot arī vecās pilsētas pārveidot atbilstoši tā sauktā brīvā plānojuma principiem. Plānos parādās arī vairāki fundamentāli akcenti – Dailes teātra projekts un augstceltņu grupa pie Šarlotes ielas.
“Arhitektiem tolaik bija arī vēlēšanās vairāk pagalmos “iet iekšā” un izveidot plašākas, publiski kopīgi pieejamas iekštelpas, kas, protams, pie tā kopīgā zemes īpašuma bija pilnīgi iespējams, tas netika realizēts, un šodien jau faktiski pagalmi ir pilnīgi privāti, un mums līdz ar to ir pavisam citi spēles noteikumi,” komentē Lejnieks.
70. gadu raksturojumam Jānis Lejnieks izraudzījies plānu, kas ataino, kāda plānota galvenā iela posmā no Jaunās Ģertrūdes baznīcas līdz Šmerlim.
Viņš skaidro detalizētāk: “Šajā posmā, ja mēs skatāmies no tām garajām ēnām, ko met iezīmētās projektētās ēkas, šeit būtu diezgan daudz Teikā – divpadsmit, piecpadsmit, divdesmitstāvīgas ēkas, augstceltņu grupas Teikas centrā. Tad tā ainava būtu stipri izmainījusies. Teika būtu pazaudējusi šo savu mazo ēku rajona raksturu. Tas nebūtu labi. [..] Pie VEF kultūras pils ir pamatīga divdesmitstāvīga augstceltne, kur šodien ir benzīntanks”.
80.gadu plānos zem tagadējās Brīvības un Matīsa ielas krustojuma parādās plaša pazemes telpa, saistīta ar ieejām metro un autostāvvietām aiz Dailes teātra, virszemē tiek norādītas vietas monumentāliem mākslas objektiem, strūklakām un baseiniem. Raiņa pieminekli paredzēts pārvietot no Esplanādes uz Dailes teātra priekšlaukumu, bet skvērā pie Augstākās tiesas izveidot Kārļa Marksa pieminekli.
80.gadu beigās jau parādās brīvākas vēsmas arī plānošanā, piemēram, līdzās oficiālajam plānojumam ar savu priekšlikumu publiski dota iespēja klajā nākt arī jaunajiem arhitektiem, kuri toreizējo Ļeņina ielu piedāvā pārveidot par gājēju ielu.
“Ļeņina iela būtu posmā no centra, no bulvāru loka līdz Jaunajai Ģertrūdei gājēju iela, kurā sabiedriskais transports būtu kāds īpašs mikroautobusiņš, tā kā mēs šodien redzam Vecrīgā, kur vadā tūristus,” par tālaika plāniem stāsta Lejnieks. “Protams, pie mūsu automobilizācijas šodien tas liekas neiespējami, tāpēc šis priekšlikums palicis pilnīgi plauktā.”
Par visas izstādes naglu Jānis Lejnieks dēvē vēl pavisam nesen uzņemtu Jura Kalniņa aerofoto, kas ļoti precīzi atklāj Rīgas Galvenās ielas raksturu un vēsturi.
Šī fotogrāfija, apgalvo Lejnieks, atklāj to, ko ikdienā nepamanām: “Mums liekas – Brīvības iela ir taisna maģistrāle. Nekā – paskatieties, kā tā izlīkumo cauri pilsētai! Redziet, cik skaisti līkumi! Tas jau tieši padara pilsētu interesantu. Mēs neesam ne Parīze, ne Pēterburga, kur ielas ir būvētas taisni vienā būvniecības periodā. Šeit ir 800 gadu vēsture, un tas Smilšu ceļš tā arī ir pārveidojies par ielu.”
Izstāde “Rīga. Galvenā iela” Latvijas Arhitektūras muzejā būs apskatāma līdz septembra vidum.
