Izstādē aplūkojamie objekti nāk no paša muzeja krājuma, jo izstādes centrālais objekts patiesībā ir tieši muzeja krājuma koncepts kā tāds. Mākslinieku sākotnējā iecere bijusi dot iespēju apmeklētājam ieiet reālajā muzeja krājumā, tomēr tam atļauja nav tikusi dota. Tamdēļ neparasto sajūtu, kas valda krājumā, mākslinieki centušies nodot caur pašu veidotu, minimālistisku scenogrāfiju. Mākslinieki norāda, ka daudzi no objektiem paši par sevi šķiet "anonīmi, mulsinoši vai smieklīgi", tādi, kuriem jēgu var piešķirt, tikai iepinot tos kādā stāstā. Tamdēļ mērķis bijis tos visus eksponēt neitrālā vidē, nedodot tiem tiešu vērtējumu vai vēstījumu, pat necenšoties tos eksponēt kā mākslas objektus, tā vietā parādot to pragmatiskos uzglabāšanas apstākļus. Papildus tam, māksliniekiem svarīgi bijis "parādīt faktus," stāsta Melzobs, piebilstot, ka
"brīvas valsts apstākļos mēs ar informāciju varam apieties citādi, nekā tas ir bijis muzeja ilgo sākuma pastāvēšanas gadu laikā".
"Mums bija iespēja apmeklēt muzeja krājuma telpas," stāsta Kārlis Melzobs, "un sajūta tur ir ļoti savdabīga – tevi pārņem mūžības un bezgalības sajūta, jo, uzņēmis savā krājumā kādu objektu, muzejs ir devis vārdos neizteiktu solījumu to uzglabāt bezgalīgi". Šo īpašo noskaņu krājumā, pēc mākslinieku domām, paspilgtina arī tajā pastāvošā simbioze starp praktisko un pārlaicīgo – līdzīgu kontrastu mākslinieki manījuši arī mēbelēs, kas objektus uzglabā un ir utilitāras, tomēr to izvietojums veido simetrijas un "gandrīz monumentālas kompozīcijas". Šo noskaņu scenogrāfijā viņi pūlējušies atkārtot.
Dizaineru Rihardu Funtu, pirmoreiz viesojoties krājumā, pārsteidzis tas, cik daudz nejēdzīgu lietu tiek uzglabātas krājumā – "ir ļoti labi, ka līdz ar šo izstādi tiek pārskatīts krājums un uzdots jautājums – ko ir vērts saglabāt un vai nav pienācis laiks atbrīvot vietu jaunām jēgpilnām lietām?" Līdz ar krājumā uzglabāto objektu un muzeju krājumu – visu, ne tikai medicīnas muzeja – pārvērtēšanu izstādītie darbi atgādina arī par medicīnas personību kultu, kas jo īpaši uzplaucis okupācijas laikā, kurā medicīnas darbinieki piederēja nesasniedzamo, neaizsniedzamo personību nomenklatūrai. Pārvērtējot novecojušas vērtības, muzejs caur šo ekspozīciju kritiski palūkojas uz savu tapšanas vēsturi, jo, kā skaidro Rihards Funts, "arī muzejs šo sistēmu palīdzēja veidot, radot šo ārsta tēlu un uzturot šo sistēmu".
Par pašu uzdoto jautājumu – ko vērts saglabāt? – mākslinieki domājuši, arī veidojot struktūras ekspozīcijai, darinot tās no kartona vai koka, izmantojot esošās muzeja vitrīnas, organiskos stikla kupolus, veidojot visu pēc principa, lai "medicīnas muzejam veidotos jauns inventārs, ko var izmantot nākamajai izstādei – lai šie elementi nebūtu pārlieku savdabīgi, derīgi tikai mūsu projektam. Lai šīs lietas var izmantot dažādos kontekstos," stāsta Melzobs. "Visa šī kompozīcija kopumā ir tīra – sliktākajā gadījumā to visu var paņemt un sadedzināt, nekas pāri nepaliks," piebilst Funts.
