Nesen noslēgusies otrā sezona "Industriālā mantojuma dienām", kuras organizē Latvijas Arhitektu savienība sadarbībā ar radošo kvartālu "Provodņiks".
Apzīmējums "industriālais mantojums" ir plašs jēdziens. Gandrīz katram ir skaidrs, cik pievilcīgas ir, piemēram, senas ūdensdzirnavas, bet kultūrvēsturiska vērtība piemīt arī degradētiem padomju laika rūpnīcu korpusiem.
"Industriālais mantojums ir daļa no kultūras mantojuma. Tas ir materiālais mantojums, kas saistīts ar pagātnes tehnikas attīstību, ar tehnoloģiju attīstību un ražošanu. Pirmkārt, prātā nāk rūpnīcas, bet tas lauks ir plašāks, tur ir transporta būves, ar dzelzceļu saistītais mantojums – gan stacijas, gan depo un tilti. Ostas arī mēdz ieskaitīt šajā kategorijā, gan ostu būves, gan bākas, gan molus," skaidroja Zvirgzdiņš.
Veidi, kā ar šo industriālo mantojumu rīkojas pilsētas un valstis, ir dažādi. Viens veids, protams, ir nolīdzināt tos līdz ar zemi un to vietā uzcelt jaunas ēkas.
"Padomju laikā, lielākoties 60.–80. gados, rūpnīcas ir lielas izmēros ar lielām teritorijām, lielām betona konstrukcijām, un ir maz estetizētas, maz apjūsmotas. Ļoti bieži mēs redzam, ka tās tiek nošķūrētas vai pārveidotas tā radikāli, kā mēs iedomājamies uzreiz "Alfu", kas ir bijušās rūpnīcas vietā, vai "Domina" iepirkšanās centru, kas arī ir "VEF" korpusā. Protams, tas tiek darīts, nedomājot par mantojumu, bet par ekonomisku aktīvu, ko var pārizmantot," norādīja Zvirgzdiņš.
Cits risinājums ir ar salīdzinoši nelieliem uzlabojumiem industriālo mantojumu atdzīvināt, to pārbūvējot mūsdienu prasībām.
"Mūsdienās mēs runājam par to, ka vispār ēkas jaukt nost un celt to vietā kaut ko jaunu ir neekonomiski, neekoloģiski, tas atstāj oglekļa pēdu. Būtu jādomā, kā to [industriālo mantojumu] pārveidot pietiekami radoši vai asprātīgi, vai lietderīgi, nenojaucot," pauda Zvirgzdiņš.
Būvniecības vēstures slāņu daļēja saglabāšana un izcelšana padara pilsētu un apkārtējo vidi gan interesantāku, gan daudzslāņaināku, ļaujot saglabāt ēkām daļu savas identitātes.
"Mums tas industriālā laikmeta mantojums ir milzīgs. Ja salīdzina Rīgu ar Tallinu vai Viļņu, tad Rīgā, protams, šis 19. gadsimta mantojums, ieskaitot ne tikai rūpnīcas, bet arī visu vēsturisko centru, ir daudz milzīgāks. Pie veiksmīgām pārbūvēm pirmā, kas nāk prātā, ir ģipša fabrika Ķīpsalā, kas ir klasisks "loft" projekts, kura pirmā kārta jau pirms 20 gadiem tika pabeigta. Zaiga Gaile ir ļoti meistarīgi izmantojusi tās vecās lietas, reizē pieliekot ko jaunu," vērtēja Zvirgzdiņš.
Pie veiksmīgiem industriālā mantojuma pārbūves projektiem viņš minēja arī Valdemāra ielas "Rimi" un laikraksta "Diena" redakciju Mūkusalā. No nesenākiem darbiem lieliski piemēri, viņaprāt, ir "Hanzas perons" jeb kādreizējā dzelzceļa preču stacijas noliktavas ēka. Tāpat arī "Zuzeum" jeb kādreizējā mēraparātu rūpnīca.
Turklāt atdzimt jaunā kvalitātē var ne tikai atsevišķas ēkas vai objekti, bet arī veseli kvartāli vai pat pilsētas daļas. To lieliski parāda igauņu un lietuviešu piemērs.
"Galvenokārt Tallina un arī pāris piemēri no Viļņas rāda citādas pieejas nekā Rīgā. Pazīstamākais jau gadus 20 ir Rotermann kvartāls Tallinā, kas kaut kādā ziņā ar to atraktīvo un žilbinošo arhitektūru ir kā arhitektūras zoodārzs, no vienas puses, no otras puses, tā ir interesanta un intriģējoša vide. Vēl, par kvartāliem runājot, Tallinā ir arī tāds Telliskivi kvartāls stacijas tuvumā, kurā tā pieeja ir savādāka, tas soli pa solim ir attīstīts, laižot iekšā dažādus īrniekus," stāstīja Zvirgzdiņš.
Šajos piemēros ņemts vērā, ka vecās rūpnīcu ēkas ar to savdabīgo uzbūvi un interjeru, tās kvalitatīvi pārbūvējot, ir lieliski piemērotas bāriem, restorāniem, mākslas galerijām un pat birojiem.
"Tādā veidā tās ir kļuvušas par daļu no pilsētvides. Pēdējos gados pamanāmākais, ievērojamākais, žilbinošākais piemērs ir Noblessner kvartāls – bijusī zemūdeņu rūpnīca no cara laikiem. Tur ir nojaukts tas padomju laika uzslāņojums, bet saglabāts tas, kas ir bijis pirms, un ir ienākusi jauna arhitektūra. Tur ir gan dzīvojamās ēkas, gan vairākas mākslas galerijas, gan alus brūvētava ar restorānu. Tā šodien ir Tallinas aktīvākā, "Instagram" visvairāk redzamā vieta, kur cilvēki pulcējas brīvdienās," stāstīja Zvirgzdiņš.
Arī Lietuvā redzami līdzīgi projekti – Paupis rajons un Ogmios miestas Viļņā.
"Ogmios miestas ir kādreizējā padomju armijas kara bāze pilsētas nomalē, diezgan milzīgs kvartāls. Tur tas interesantākais arī ir, ka tas ir attīstīts soli pa solim, nenojaucot, bet pēc iespējas pārveidojot, pārapgūstot, meklējot līdzsvaru starp stāvvietām un ielām, ar cilvēkam patīkamu vidi, ar ietvēm, dažādiem bērnu laukumiem un publiskās telpas ielāpiem," skaidroja Zvirgzdiņš.
Kaimiņvalstu piemēri ir tā vērti, lai tos redzētu un no tiem mācītos arī mūsu arhitekti un attīstītāji. "Mums tā attīstība ļoti lielā mērā ir saistīta ar ekonomisko kapacitāti, un ar to Rīgai, protams, ir, kā ir," atzina Zvirgzdiņš.
Vienlaikus viņš minēja vairākus piemērus, pie kuriem šobrīd tiek strādāts un kuri nākotnē, cerams, līdzināsies tam industriālā mantojuma pārbūves piemēram, uz kuru iet ne tikai mūsu kaimiņvalstis, bet lielākā daļa Eiropas. To, vai tas tā arī notiks, rādīs laiks.
