Latvijas dzērves ik gadu jau augusta beigās pamazām iesāk rudens ceļojumu uz siltajām zemēm, tomēr visaktīvāk migrē septembrī. Mūsējām piebiedrojas no ziemeļiem Latvijai cauri lidojošās sugas māsas, katru rudeni Latviju šķērso tūkstošiem dzērvju – caurlidotāju. Prom ceļojošo un caurceļojošo putnu bari gadu no gada mēdz piestāt atpūtai vienās un tais pašās vietās. Visas šīs dzērves agrāk vai vēlāk aizlido tālāk.
Dzērves rudeņos aizlido. Dzērvenes paliek.
Lai atrastu kādu dzērvenāju, nav noteikti jālūkojas pēc prāvas teritorijas (teiksim, tīreļa), jo dzērvenes mēdz augt arī pavisam nelielās pārpurvotās platībās. Dzērvenes ir ne vien tipiskas augsto purvu, bet arī biežas pārejas purvu un purvainu priežu mežu apdzīvotājas.
Dzērveņu augļi – apaļas vai iegarenas ogas, kas izveidojas uz ložņājošiem, gariem, bet neciliem stublājiem. Cilvēki šīs ogas čakli vāc, lai izmantotu pārtikā un ārstniecībā.
Pirms augļiem, protams, jābūt ziediem. Tie ieraugāmi pārsvarā jūnijā, jūlijā, bet vietām arī jau maijā. Dzērveņu ziedi uz purva fona īpaši neizceļas – ne tie lieli, ne spilgti. Tomēr ir gana koši. Ja zina, ko meklē, ieraudzīt var.
Dzērveņu ziedi zied ilgi. Pēc tam ilgi briest augļi. Augļi nogatavojas vēlu. Vairākums augļu parasti ienākas septembrī, atlikušie tikai oktobrī.
Kad pavisam nogatavojušās, dzērveņu ogas ir viscaur sarkanas, bet var būt daždažādi šīs krāsas toņi.
Nogatavošanās rit gan lēni, gan nevienmērīgi – daudzas no tām ogām, kuras atrodas augstāk uz ciņiem, virs sūnām, var būt jau pilnīgi nobriedušas (mīkstas, viegli pārspiežamas), bet ne mazums no tām, kuras daļēji vai pilnīgi apslēptas sūnās, tajā pašā laikā ir puszaļas vai pat zaļas, cietas.
Šogad īpašo meteoroloģisko apstākļu dēļ dzērveņu augļi attīstījās uzkrītoši nevienmērīgi.
Latvijā savvaļā mīt divu sugu dzērvenes.
Piemērotās vietās bieži atrodamas lielās jeb purva dzērvenes (Vaccinium oxycoccos). To augļi ir rūgtenskābi. Neba velti auga zinātniskajā nosaukumā ietverts vārds, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē "skābā oga". Purva dzērvenes augļi diametrā mēdz pārsniegt pusotru centimetru, taču vairākums ir mazāki, krietna daļa nesasniedz pat centimetru.
Daudz retāk par purva jeb lielajām dzērvenēm Latvijā sastopamas sīkās dzērvenes (Vaccinium microcarpum). Sīko dzērveņu ogas vienmēr ir relatīvi nelielas, diametrā parasti nepārsniedz centimetru. Arī šīs sugas ogas ir rūgtenskābas.
Abas dzērveņu sugas var mājot līdzās – vienā un tai pašā purvā, pat uz viena ciņa.
Dzērvenes ir vienas no vērtīgākajām mūsu savvaļas ogām, kas satur cilvēku organismam noderīgas organiskās skābes, vitamīnus, fitoncīdus, mikroelementus.
Emocionāli noskaņoti ļaudis, kuri rudeņos, skumji vērdamies debesīs, pavada aizlidojošās dzērves, pavasaros gaida šos gājputnus atgriežamies. Gaida un sagaida.
Ceļā nogurušajām dzērvēm ļoti nozīmīgs enerģijas avots ir spirdzinošās pērnās dzērveņu ogas, kas labi pārziemojušas un saglabājušās līdz pat pavasarim. Sala skartas, tās turklāt tapušas saldākas. Labums ir abpusējs, jo pārziemojušo dzērveņu augļu sēklas, izejot caur putnu gremošanas sistēmu, sagatavojas dīgšanai.
Vēl par putniem
