"Šiem stādiem jau ir 12 gadi, kad ir laba sezona, tad nu 350–400 kilogramus dienā var nolasīt," sacīja Ērika Mežule, aicinot apskatīt vērienīgo krūmmelleņu lauku, tagad gan vēl tas ir tikai pavasara gaidās.
"Pats pirmais lielākais darbs ir veco zaru griešana, tad mēs velkam plēves, pa maija vidu mums atbrauc kamenes no Nīderlandes, tad sākas ravēšanas un pļaušanas darbi, apmēram līdz Jāņiem ir tāda intensīva ravēšana un pļaušana, un jūlija beigās jau mēs gaidām pirmās skaistules," stāstīja Mežule.
"Staiceles krūmmellenes", kā pircēji atpazīst te audzētās ogas, atšķirībā no citām saimniecībām aug plēves tuneļos, savā ziņā var teikt, ka šī ir viena no lielākajām krūmmelleņu saimniecībām Latvijā.
"Saimniekošana sākās 2011. gadā, iestādījām 1600 stādus, tad vēl 1600, un tā esam tikuši līdz 11 000 stādu ar kādām astoņām dažādām šķirnēm," bilda Mežule.
Kā rīdzinieki, kuru profesijas nav saistītas ar lauksaimniecību, savulaik izlēma, ka audzēs krūmmellenes? Mežule stāstīja: "Es pēc profesijas esmu grāmatvede, un vīrs ir mērnieks, bija laukos zeme, un bija doma, ko tad laukos darīt. Māja ir, dārziņš ir, kaut kāda puķīte ir, nu, ko tad darīt... nu, tad sākām."
Pārcelties pavisam uz savu lauku īpašumu, kā stāstīja Mežule, mudināja vairāki faktori: "Drīz būs divi gadi, kopš esam šeit atbraukuši pavisam, bet kopumā mēs ceļojām te, tās braukāšanas bija tādas ilgas, katru piektdienas vakaru mēs piekrāmējām mašīnu, bērni, ēdiens, dzīvnieki, un tad svētdienā, kad šeit jau viss bija nopļauts, apliets, tad devāmies atpakaļ uz Rīgu. Sapratām, ka šī braukāšana no Rīgas uz laukiem – tas vienkārši fiziski ir grūti, bet otrkārt, mēs nevaram atteikties no šejienes, jo šeit ir iedarbināts tas mehānisms, tu nevari ogām pateikt, es nebraukšu šogad te, es palikšu Rīgā."
Tagad pēc divu gadu pieredzes, dzīvojot laukos, var izdarīt arī secinājumus un, kā vērtēja Mežule, ieguvumu ir daudz.
"Pirmkārt, bērni zina, kā kas viss notiek, bērni ir iemācīti strādāt ar visu viņiem pieejamo tehniku, es domāju, ka viņi, kad pieaugs, zinās, kā tas viss notiek, kas vispār ir darbs, es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi. Un vēl – šeit mums ir vēl viena iespēja būt vairāk kopā, jo pilsētā mēs esam izkaisīti un nevaram būt kopā. Laukos vēl ir tik daudz vietas, kur cilvēkiem nākt no Rīgas. Visi jau domā, ka Rīgā ir kaut kāda Latvijas sirds un ka Rīgā tikai ir visas iespējas, bet es, laukos dzīvodama, neredzu, ka būtu no kaut kā nogriezta, man arī ir iespēja aizbraukt uz teātri, kāpēc gan ne, ir divas stundas brauciens uz Rīgu, bet tas mani nenošķir ne no "Alfas" veikaliem, ne no teātra apmeklējuma, ja es to vēlos, bet es atbraucu šeit un esmu tādā, kā oāzē," stāstīja Mežule.
Mežuļu ģimenē aug trīs bērni, un līdz ar to svarīgs ir arī skolas jautājums. Tepat Staicelē ir pamatskola, taču vidusskolas tuvākajā apkaimē vairs nav.
"Kad mēs uz šejieni pārvācāmies, mēs bijām visu apskatījuši, ka Alojā ir ļoti skaista vidusskola, turpat ir bērnudārzs, protams, pagājušo gadu slēdza Alojas vidusskolu kā vidusskolu, ir palikusi tikai pamatskola, tuvākās vidusskolas mums ir Salacgrīva, Limbaži vai Valmiera," sacīja Mežule.
Slēdzot laukos skolas, kā uzskata Mežule, netiek ņemts vērā, kādi attālumi ir skolniekiem jāmēro un kādu slodzi tas rada. "Ja bērnam [pulksten] 6.42 ir jāizbrauc un iebrauc viņš tikai 20.30 vakarā majās... Nav jau tā, ka tie autobusi no Limbažiem uz Staiceli staigātu katru stundu, tā nav, piemēram, pēdējais ir 19.20, ja tu uz to nepaspēj – nu, kā tu tiec mājās? Tāpēc mēs izvēlējāmies attālinātās mācības," viņa sacīja.
Mežule arī vērtēja, ka ne vienmēr pareizs ir uzskats, ka lauku skolās izglītības kvalitāte ir zemāka nekā pilsētu skolās ar lielajām klasēm.
"Es domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no tā, vai skolotājs ir savā vietā, jo laukos ir ļoti fantastiskas skolas, man bērni ir sajūsmā par Alojas skolu it sevišķi, tāds miers un pretimnākoši skolotāji, jo Rīgas skolās, kur ir tūkstošiem bērnu vienā skolā, klasēs pāri 30, ir, protams, gudri bērni, kuri var izturēt to visu slodzi un paši tikt līdzi, bet bērniem, kuriem ar to mācīšanos un sekmēm ir jau tā slikti, ja viņš no tām 40 minūtēm Rīgas skolā dzird tikai desmit vai laukos dzird 40 minūtes, – ir starpība," uzskata Mežule.
Uz jautājumu, vai pilsētniekam ir viegli iejusties vietējā kopienā, Mežule atbildēja apstiprinoši: "Mēs mēģinām atbalstīt gan Staiceles baznīcu, gan kultūras namu, ja ir nepieciešams, tā ka es domāju, – viņi mūs ir pieņēmuši, tad es domāju, ka uz palikšanu."
Nu jau pavisam drīz sāksies jaunā lauku darbu sezona, krūmmelleņu stādījumus papildinās arī bioloģiski audzētas upenes.
