Literārais žurnāls "Avots" sāka iznākt 1987. gada janvārī un piedāvāja lasītājiem tā brīža situācijai sensacionālus materiālus – aizliegto literatūru, trimdas autoru darbus, atmaskojošus rakstus par padomju režīmu un virkni citu publikāciju, kas kardināli atšķīrās no ierastā žurnālu satura.
Ne mazāk avangardisks un provocējošs bija "Avota" vizuālais noformējums, kas raisīja ne vienu vien skandālu.
Jau pēc pirmā numura iznākšanas izdevums izpelnījās milzu popularitāti, un pēc gada tā tirāža sasniedza vairāk nekā 140 000 eksemplāru, kas mūsdienās ir grūti aptverams skaits.
"Mēs mainījām izpratni par kultūru un caur to arī – izpratni par dzīvi," saka žurnāla "Avots" kādreizējais galvenais redaktors Aivars Kļavis.
Paradoksāli, ka "Avots" un citi līdzīgi žurnāli bijušajās padomju republikās tika radīti Maskavas varas gaiteņos, ar komunistiskās partijas atbalstu, bet jau ar pirmajiem numuriem tie pavērsās pret saviem "maizes devējiem", drupinot valdošo ideoloģiju. To visu neapšaubāmi veicināja tā brīža politiskais fons – Padomju Savienībā bija sākusies Mihaila Gorbačova pasludinātā "perestroika" un būtībā visa padomju sistēma jau mocījās pirmsnāves agonijā.
Viņš atceras, ka runas par "bumbu", kas tiek taisīta Preses nama 20. stāvā, sākās aptuveni pusgadu pirms pirmā numura iznākšanas. Tieši tad viņš bija sācis pulcināt žurnāla veidotāju komandu, uzrunājot jaunus, talantīgus cilvēkus, kas vēl nebija apauguši ar padomju rutīnu. Viņu vidū – Klāvs Elsbergs, Normunds Naumanis, Rudīte Kalpiņa, Eva Rubene un citi. Kopumā redakcijā darbojās desmit cilvēku. ''Avotam'' bija arī krievu izdevums "Rodņik", ko vadīja Vladis Spāre un kas 80. gadu beigās ieguva lielu popularitāti visā Padomju Savienībā.
"Vāks ir satriecošs, ar to bija lielas problēmas, tā bija pilnīgi cita stilistika, pilnīgi atšķirīga no tās, kā toreiz bija pierasts noformēt," stāsta Aivars Kļavis.
Viņa rokās pirmais "Avota" numurs, kas iznāca 1987.gada janvārī. Uz vāka - Andra Brežes ilustrācija ar rakstāmspalvu, kas tikpat labi atgādina ieroci vai ko citu, taču tas ir pēdējā brīdī labotais variants, jo sākotnējo ļoti provokatīvo versiju cenzūra nelaida cauri.
No rakstiem savukārt jau pēc pirmā žurnāla iznākšanas vislielākie iebildumi bija pret Jāņa Borga rakstu par dadaismu, par ko Aivars Kļavis tika izsaukts uz Maskavu, pie partijas Centrālās Komitejas ideoloģijas sekretāra.
"Viņš uz mani kliedza, rupji lamājās, lietojot krievu leksiku, tas bija ārprātīgi pazemojoši. Bet viņi vairs nevarēja neko izdarīt, tas žurnāls bija uz galda.
Jo dadaisms bija lieta, par ko Padomju Savienībā nerunāja, neviens to nezināja. Dadaisms, kubisms, abstrakcionisms – tas bija kaut kas apspļaudāms, ar mēsliem apmētājams. Un tagad pēkšņi raksts. Un tas ir analītisks, skaidrojošs. Ak, Dievs! Un tad viņš man bakstīja ar pirkstu tajā žurnālā: “Kāpēc dadaisms? Ar kādām tiesībām? Kas jums to atļāva? Kāpēc ne peredvižņiki?"
Mūsdienās
Leģendārais žurnāls "Avots" savulaik latviešos radīja vēlmi būt brīviem, tā intervijā Latvijas Radio stāsta filozofs Ilmārs Šlāpins, kuram žurnālu "Avots", pa vienai lapiņai vien, vēstulēs māte sūtīja uz dienesta vietu Afganistānā. Mūsdienās, kā atzīst Šlāpins, medijos trūkst vietas intelektuālam dialogam par kultūras norisēm, jo to ierobežo reklāmdevēji un finansējuma trūkums.
Pēc trīs dienām gatavs bija vesels žūksnis ar vērtējumiem, bet tas partijas funkcionāru maz interesēja. Būtībā jau toreiz, kaut vēl bija tikai 1987. gads, varēja ļoti labi just, ka neizbēgami tuvojas padomju sistēmas agonija, un to saprata arī paši tās ideologi.
Tomēr neomulīgi, pat baisi, saskarsmē ar varas pārstāvjiem Aivars Kļavis jutās ne vienreiz vien. Sevišķi pēc tam, kad "Avotam" izdevās dabūt cauri rakstu par Valsts drošības komiteju (VDK).
"Ja tagad izlasa to rakstu, tad tur pat nav viena simtā daļa no tā, ko mēs šobrīd zinām. Vienkārši toreiz priekštats par čekistu bija tāds, ka tas ir cilvēks, kam ir karsta sirds, tīras rokas un vēsa galva. Tas ir padomju čekists – absolūts ideāls. Un mēs tagad uzrakstām rakstu, ka patiesībā viņi bija slepkavas, ka viņi ir noslepkavojuši tik un tik, ka tas ir bijis represīvs orgāns," stāsta kādreizējais žurnāla "Avots" redaktors.
Kļavi izsauca uz Stūra māju, un pielietojot visplašāko ietekmēšanas arsenālu, vairākas stundas tirpināja pašmāju čekas vadība ar čekas šefu Staņislavu Zukuli priekšgalā:
"Jā, tās bija tādas "interesantas" divas stundas... Jā, ir daudz kas tāds, ko smadzenes, lai glābtu psihi, ir vienkārši nobloķējušas."
Žurnāla lielāko provokāciju sarakstā ir arī plakāts uz trešā vāka, kurā Ļeņina galva redzama iespiesta žurku slazdā, kas izraisīja milzu skandālu un kad Kļavim kārtējo reizi likās – ar to arī žurnālam beigas.
No aizliegtās literatūras vislielāko rezonansi radīja Džordža Orvela "Dzīvnieku fermas" nodrukāšana, līdzās tai "Avots" iepazīstināja arī ar tādiem rakstniekiem kā Kafka, Kokto, Nīče, Bekets, Selindžers, Brodskis, Tarkovskis, Nabokovs un citiem, publicēja latviešu trimdas autoru darbus, arī Ojāra Vācieša nekur nepublicēto, savulaik aizliegto poēmu "Vadoņa augšāmcelšanās" un ļoti daudzus citus tolaik sensacionālus materiālus.
"Es biju jauna, impulsīva un atsaucīga, un vienkārši metos tajā iekšā. Jo, no vienas puses, mēs visi bijām sevi vairāk vai mazāk pieteikuši literatūrā, un katra nākamā paaudze, man liekas, jau nāca ar tādu vēl brīvāku garu un augstāku brīvības temperatūru, līdz ar to bija skaidrs, ka šī cilvēku kopa noteikti kaut ko darīs citādāk. Katrā ziņā tas viss bija vērsts tādā latviešu pašapziņas un identitātes atjaunošanas virzienā," stāsta Rudīte Kalpiņa.
Dažkārt, lai varētu publicēt kādu vērtīgu materiālu, nācās iet arī uz kompromisiem, atzina Rudīte Kalpiņa: "Es veidoju pirmo interviju, ko publicēja, ar cilvēku, kurš arī bija tiesāts 1983. gadā tajā Lidijas Lasmanes-Doroņinas un Gunāra Astras [tiesāšanai] kopā saveidotajā prāvā – Jāni Vēveri. Un, man šķiet, lai šo interviju varētu nopublicēt tajā vai citā numurā, Aivars Kļavis savukārt bija spiests taisīt interviju ar Staņislavu Zukuli. Bija arī tāds darījumu posms, kad vienā atvērumā ir materiāls par komjaunatni, un otrā atvērumā – pilnīgi kaut kas cits.
Tas, protams, cilvēkiem, kas neizprot tā laika situāciju, var radīt jautājumu – nu kā tad tā? Re, kā viņi tur tomēr... Jā, protams, tas viss tur ir, bet tas laikmets tieši tādā veidā ir nolasāms."
"Avots" iznāca sešus gadus, beidza pastāvēt 1992. gadā, kad savā ziņā savu misiju bija izpildījis. Aivars Kļavis atzīst, ka toreiz tā radītāji savu ieguldījumu nemaz tā īsti neapjauta, bet ar laika distanci tas labāk ieraugāms. "Mēs mainījām izpratni par kultūru, un caur kultūru mēs mainījām izpratni par dzīvi. Tas ir tas, ko cilvēks tai brīdī neredz un cilvēks tai brīdī nevar izvērtēt. To izvērtē laiks. Un mēs to laika vērtējumu esam izturējuši," saka Aivars Kļavis.
Par "Avota" nozīmi liecina arī tas, ka ir cilvēki, kas joprojām kā īpašu bagātību glabā visus žurnāla numurus, un joprojām esot ļoti interesanti un vērtīgi tajos ieskatīties.
