Labrīt

Karantīnas dienasgrāmata: Tiesību eksperta Edgara Pastara stāsts

Labrīt

Izrakumos Mazjumpravas muižā Rumbulā atrasti Rīgas brīvpilsētas šiliņi

Žurnāla “Avots” loma ceļā uz Latvijas brīvību

Latvijas medijos trūkst vietas intelektuālam dialogam. Saruna ar filozofu Ilmāru Šlāpinu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Leģendārais žurnāls "Avots" savulaik latviešos radīja vēlmi būt brīviem, tā intervijā Latvijas Radio stāsta filozofs Ilmārs Šlāpins, kuram žurnālu "Avots" - pa vienai lapiņai vien - vēstulēs māte sūtīja uz dienesta vietu Afganistānā. Mūsdienās, kā atzīst Šlāpins, medijos trūkst vietas intelektuālam dialogam par kultūras norisēm, jo to ierobežo reklāmdevēji un finansējuma trūkums.

Lauris Zvejnieks: Atceroties leģendāro žurnālu "Avots" un vēstures notikumus saistībā ar žurnāla iznākšanu, palūkosimies uz situāciju šobrīd. Ko jūs darījāt, kad sāka iznākt žurnāls "Avots"? Kādas ir jūsu atmiņas ar šo žurnālu?

Ilmārs Šlāpins: 1987. gadā atrados dienestā Padomju armijā, tobrīd Kabulā. Žurnālu "Avots" man māte sūtīja pa vienai izgrieztai lappusei vēstulēs. Es tās krāju, lasīju un slēpu kaut kur atvilktnēs, zem spilvena. Un jā, es biju ļoti pārsteigts. Priecīgi pārsteigts par to, kas notiek Latvijā, kamēr manis tur nav. Šķita, ka viss ir mainījies. Un mainās tik strauji, ka es nepazīšu vairs Latviju, kad atgriezīšos. Un vai vispār varēšu atgriezties? Vai Latvija nebūs kļuvusi neatkarīga un robežas nebūs slēgtas? Tāds iespaids radās no šī brīvības gaisa.

Ilmārs Šlāpins
Ilmārs Šlāpins
Bet šķiet, ka neviens cits šāds intelektuāls kultūras izdevums pēc tam nav spējis gūt tādus panākumus kā "Avots".

Es nezinu, kā bija pašiem "Avota" veidotājiem, viņi bija, kādus desmit gadus vecāki par mani. Bet manai paaudzei, man šķiet, bija sajūta, ka tas ir tikai uz īsu brīdi un ka tas tūlīt beigsies. Un tāpēc vajag paspēt kaut ko izdarīt. Un es domāju, ka

tieši šī sajūta, - ka brīvību vajag izmantot un tā nav kaut kas pats par sevi saprotams, ka tā ir iespēja, kas jāizmanto uzreiz – tā bija galvenā iedvesma, ko šis žurnāls radīja.

Lielākā daļa materiālu bija tulkojumu pārpublicējumi no tekstiem, no literatūras vai kultūras mantojuma, kas bija 20. gs mantojums. Citur tas bija jau zināms, tas pats dadaisms vai NKVD vēsture, vai tulkotie Orvela teksti. Bet Latvijā tas nebija zināms. Un tas aizpildīja tādu iztrūkumu. Jo literatūras ziņā diemžēl Latvija padomju laikā bija bailīgāka pat par Krieviju. Krievijā ļoti daudz ko atļāvās cilvēki un cieta par to. Mēs baidījāmies vairāk. Un tāpēc šis "Avota" piemērs bija spēcīgs un spilgts, un sagrieza kājām gaisā veselu paaudzi.

Kā jūs sacījāt, toreiz bija tāda steigas sajūta, ka vajag izmantot brīvības mirkli. Tagad vairāk steigas it kā nav. Varētu nesteidzīgi lasīt plašus, garus rakstus. Bet tieši otrādi, mums viss tiek saīsināts dažos zīmju simtos.

Jā, es arī, klausoties Latvijas Radio, pamanu, ka aizvien biežāk raidījumi par nopietnām tēmām kļūst īsāki. Piecpadsmit un piecu minūšu raidījumi un sižetu cikli. Un pietrūkst laika, pietrūkst vietas, lai parunātu. Un tas, man šķiet, ir svarīgi intelektuālai presei vai kultūras periodikai – dot vietu intelektuālam dialogam. Vairāk vietas. Un tām

ir jābūt garākām intervijām, tām ir jābūt sarunām stundu, divas stundas. Ir jābūt vietām recenzijai, kultūras kritikai. Tā nevar būt viena 1000 zīmju sleja avīzes pielikumā.

Lasi vai klausies vairāk par leģendāro žurnālu "Avots"

Literārais žurnāls "Avots" sāka iznākt 1987. gada janvārī un piedāvāja lasītājiem tā brīža situācijai sensacionālus materiālus – aizliegto literatūru, trimdas autoru darbus, atmaskojošus rakstus par padomju režīmu un virkni citu publikāciju, kas kardināli atšķīrās no ierastā žurnālu satura. Vairāk.

Tāpēc arī pēc "Avota" bija ļoti nozīmīgi izdevumi, kā „Literatūra. Māksla. Mēs”, iknedēļas laikraksts. Pēc tam bija arī „Kultūras Forums”, kur Inga Šteimane bija galvenā redaktore. Un tur bija tas plašums. Tur bija avīžu lappuses, kas bija veltītas vienai izrādei vai grāmatai. Tur bija ilgas un nopietnas sarunas. Un tā mums šobrīd pietrūkst.

Bet mums ir interneta plašumi. Kas ir pie vainas? Varbūt lasītāju nav? Vai nav autoru, kas spētu piesaistīt ar šiem plašajiem, izvērstajiem rakstiem?

Ar interneta medijiem arī ir tā, ka tā telpa ir ierobežota vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, lasītāju ieradumu maiņa. Mums speciālisti saka, ka lasītāji vienu lappusi atver uz vienu, divām minūtēm, ne ilgāk. Un video ilgāk par vienu minūti nespēj skatīties. Es tam īsti negribu ticēt. Bet otrs būtisks faktors ir finansējums, kas arī dod telpu tam intelektuālajam dialogam, ko es pieminēju. Jo par rakstiem, recenzijām, interviju veidošanu ir jāmaksā. Un jebkurš interneta medijs dzīvo no reklāmas naudas, un reklāmas apstākļi spiež viņu rīkoties citādāk - meklēt vairāk klikšķus, nevis nopietnus lasītājus. Vai arī finansējums ir jāmeklē no fondiem, no sponsoriem, no valsts, no kultūrkapitāla. Un tur arī tā nauda ir ierobežota.

*Latvijas Radio publikācija tapusi sadarbībā ar Baltijas Mediju izcilības centru.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti