Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Interesants man šķiet vietējo vāciešu noskaņojums šajos jaunajos apstākļos. Nemaz nav tā, ka viņi visi būtu laimīgi nonākt ķeizara pakļautībā.
Jau ‘’klaušās’’ labojot ceļus, dzirdēju daudzus rūgtuma pilnus izteikumus. Šodien šo pašu noskaņojumu uztvēru, runājot ar Johanu. Pirms vāciešu ienākšanas Johans, tāpat kā citi augstdzimušie, bija atbrīvots no nodokļiem.
Tagad oberosts liek tiem, kam vairāk naudas, arī maksāt vairāk. Un viņiem vienalga, barons tu vai zemnieks. Johans tieši par to šķendējās – vairs nespējot samaksāt, bet oberosts netic, ka viņam nav naudas.
Tagad arī runas klīst par atsevišķu Kurzemes valsti, kurai būšot valdnieks.
Bet par valdnieku aicinās kādu no Vācijas, kurš tad arī būs visu Kurzemes iedzīvotāju valdnieks.
Un te arī tā lielākā problēma. ‘’Visi’’ ietver latviešus, ebrejus, krievus, lietuviešus un vāciešus. Bet baltieši grib, lai tas būtu, pirmkārt, vācu valdnieks. Tāds, kurš respektē viņu privilēģijas. Bet to ķeizariskā Vācija nemaz tā negrib viņiem dot.
*1917. gada 19. novembra ieraksts dienasgrāmatā
