Bruņoto spēku pirmsākumi
#LV99plus
Šī publikācija ir daļa no seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917.,1918. un 1919. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture".
Pēc neatkarības proklamēšanas LKNS, kuras bija reģistrējusi vairākus simtus karavīru, nodeva sevi Pagaidu valdības rīcībā.
Tomēr bruņoto spēku organizēšana vācu okupācijas apstākļos bija ļoti sarežģīta. Valdībai trūka līdzekļu un okupācijas iestādes lika šķēršļus latviešu vienību formēšanai. Turklāt Kārļa Ulmaņa vadītā valdība sākotnēji cerēja, ka Latviju no Krievijas Sarkanās armijas iebrukuma aizstāvēs Vācijas armija vai Antantes valstu spēki. Tādēļ sākotnēji valdība nepievērsa pienācīgu uzmanību karaspēka formēšanai. Par to liecināja, piemēram, vilcināšanās ar Apsardzības ministrijas izveidošanu un apsardzības ministra iecelšanu.
Militārā situācija
1918. gada 22. novembrī Padomju Krievijas armija šķērsoja mūsdienu Latvijas robežu. Decembra sākumā Sarkanā armija bija ieņēmusi gandrīz visu Latgali. 6. decembrī sarkanarmieši ielauzās Vidzemē, ieņemot Vecgulbeni. 9. decembrī Pleskavas strēlnieku divīzija ieņēma Daugavpili.
Šajā laikā kļuva acīmredzams, ka Vācijas armija nevēlējās un nespēja aizstāvēt Latviju no boļševiku iebrukuma.
Sarežģītā militārā situācija spieda Latvijai noslēgt militārās sadarbības līgumu ar Vāciju.
Līgums ar Vāciju
7. decembra līgums noteica Latvijas zemessardzes formēšanas principus. To vajadzēja formēt, ievērojot nacionālo dalījumu. Latviešiem, vācbaltiešiem un krieviem bija atļauts formēt noteiktu daudzumu apakšvienību. Pavisam zemessardzē ietilpa 26 rotas (18 latviešu, 7 vācbaltiešu un 1 krievu) un 5 artilērijas baterijas (3 latviešu un 2 vācbaltiešu).
Līgums paredzēja Latvijas sadalīšanu četros kara apgabalos, kurus komandētu latviešu un vācbaltiešu virsnieki. Vācija apņēmās apgādāt Latvijas zemessardzi ar ieročiem, munīciju un ekipējumu. Zemessardzi bija jākomandē kādas neitrālas valsts virsniekam.
Nepiepildītās cerības
Latvijai līgums ar Vāciju gan nenesa gaidīto glābiņu. Pirmkārt, ar līgumā noteikto 6000 lielo zemessardzi, pat ja to izdotos tik īsā laikā saformēt, nepietika, lai aizsargātu Latviju pret Sarkano armiju. Otrkārt, vācieši pārkāpa vairākus līguma punktus un deva lielākas priekšrocības no vācbaltiešiem saformētajām vienībām.
Jaunformētajā zemessardzē iekļāva Baltijas landesvēra rotas, kuras no vācbaltiešiem sāka formēt jau 1918. gada 11. novembrī.
Rezultātā pretēji līgumā paredzētajam tieši vācbaltiešu vienības bija skaitliski lielākās un labāk apbruņotās. Tas radīja nepatīkamas politiskās sekas un atviegloja boļševiku propagandu, kas apgalvoja, ka Pagaidu valdība patiesībā ir vācu marionetes.