Pēdējais gadījums Latvijā, kad cilvēks mira, saindējoties ar zaļo mušmiri, bija 2010. gadā. Daudz stāstot un brīdinot, drūmo statistiku izdevās pārtraukt, lai gan saindēšanās ar sēnēm notiek katru gadu.
Taču šoruden ārstiem neizdevās glābt kādas pusmūža sēņotājas dzīvību, kura līdz ar citām sēnēm grozā ielika zaļo mušmiri. Pārējos trīs sēņotājus ar smagiem aknu bojājumiem izdevies izārstēt.
RAKUS Intensīvās terapijas klīnikas vadītājs Roberts Stašinskis norādīja: "[Mirusī] Vidēja vecuma, mūsu vecuma, kam ir darbs, ģimene, kam sēņošana ir hobijs. Kaut kas [par sēni] likās aizdomīgs, bet neizmeta. Visos šajos gadījumos ņēma kā zaļo bērzlapi un nokļūdījās, tā bija zaļā mušmire. Vienā gadījumā cepa kā karbonādi, citos – sajauca salātos. Bet bija lietojuši vieni paši šīs sēnes."
Saindējušies cilvēki uz RAKUS atvesti no Latvijas reģioniem, jo tikai slimnīcas Toksikoloģijas un sepses nodaļā iespējama ļoti specifiska ārstēšana. Tā jāuzsāk pēc iespējas ātrāk. Bet daudzi pat neaizdomājas, ka pie vainas ir sēnes, jo vēdera sāpes parādās pēc laika.
"Visbiežāk simptomātika parādās pēc 8, 10 un pat 24 stundām, parādās slikta dūša, vemšana. Vienmēr gaida, ka pāries. Vairumā gadījumu mums izdodas šos procesus apturēt. Bet smagākos gadījumos ir jārisina jautājumi par aknu transplantāciju," stāstīja Stašinskis.
Ārsts uzsvēra – ja, skatoties uz atrasto sēni, vispār rodas jautājums, vai tā ir ēdama, atbilde jau ir skaidra – nē, nav.
Stašinskis sacīja: "Var jau būt, ka cits apgalvo – tā sēne ir delikatese! Bet, ja es to nepazīstu, es to neēdu!"
