Tolerance pret vardarbību Latvijā ir augsta. Cik daudz par to zina, reaģē, cik daudz sabiedrība tolerē vai netolerē vardarbību, šos aspektus, runājot par vardarbību, par svarīgiem uzskata Anda Avena no centra “Dardedze”, uzsverot, ka fiziskā un emocionālā vardarbība nav īpaši nodalāma.
Profesore Baiba Martinsone par emocionālo vardarbību domājusi saistībā ar darbu starptautiskā pētījumā par pandēmijas ierobežošanas stresu, tajā saistībā ar emocionāli nelabvēlīgu situāciju ir vairāki aspekti, ir hroniski nelabvēlīgas situācijas, kas var negatīvi ietekmēt bērna attīstību.
Sabiedrības informēšana kļuvusi produktīvāka, jo notiek vienkāršākā veidā. Ja sabiedrību baida pārāk daudz, tad vardarbību neattiecina uz sevi. Vecāki vadās no tiem modeļiem, ko apguvuši ģimenē – vecāki saka: mani pēra, vai es esmu izaudzis par sliktu cilvēku? Vecākiem jāzina, kādas sekas bērna attīstībā var atstāt nerūpēšanās par bērna emocionālo audzināšanu.
Kas ir vardarbība, kas disciplinēšana, par to ir dažādas izpratnes. Anda Avena skaidro, ka ir vardarbības tiesiskais definējums, ka nav jāliek vienādības zīme starp sodāmu rīcību un attieksmēm. Anda Avena iesaka dalīt
izturēšanos pret bērnu tādā, kas viņu ceļ un stiprina, un tādā, kas pazemo.
Emocionāla vardarbība ir iebiedēšana, draudi, apsaukāšana, vecāku konflikts bērna klātbūtnē, pāraprūpe, kontrole, vecāku nekonsekvence dažādās situācijās, – tas bērnā uztur spriedzi.
Agresivitāte var būt arī pasīva – tā nav izteikta vārdos, ir klusēšana, nicinoša vai noniecinoša izturēšanās un citas izpausmes
Strīdi ģimenēs notiek. Anda Avena uzsver, ka, ja notiek strīdi, tad jācenšas, lai tie nav pazemojoši. Vecāki bērna klātbūtnē var konfliktēt, bet vērtīgi būtu arī izlīgšana bērna klātbūtnē un savstarpēja atvainošanās, un arī atvainošanās bērnam par šo situāciju.