Ir svarīgi, lai bērns izmeklēšanas procesā netiktu vēlreiz novests pie ciešanām. Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” saruna par seksuālā vardarbībā cietušo bērnu iztaujāšanas situāciju Latvijā un pasaulē.
Policijas redzeslokā nonākušo gadījumu skaitu statistika rāda, ka seksuālā vardarbībā cietis katrs desmitais bērns.
Kas ir seksuāla vardarbība pret bērnu
Viens no visizplatītākajiem mītiem sabiedrībā ir, ka no seksuālas vardarbības cietušie bērni nāk no nelabvēlīgas vides, dzīvo nekontrolētu sociālo dzīvi. Taču faktiski katrs bērns var kļūt par seksuālas vardarbības upuri, tā var notikt ar bērnu jebkurā sociālā slānī.
Policijas dati liecina, ka pērn 94% seksuālā vardarbībā cietušo bērnu pāridarītāji bija no bērnam pazīstamu cilvēku loka.
Bieži sabiedrībā seksuālo vardarbību saista tikai ar vardarbīgāko formu – dzimumaktu. Pētījumi rāda, ka tā ir mazākā daļa. Lielākoties cietušais bērns tiek ilgstoši “aplenkts”, par viņu interesējas, varmāka vēlas draudzēties, nodibināt labu kontaktu ar bērnu vienam mērķim - lai gūtu baudu. Varmāka baudu var gūt no bērna ķermeņa aizskaršanas, fotografēšanas, bērna vērošanas dušā.
Šie varmākas var pavadīt daudz kvalitatīva laika kopā ar bērnu, ļoti rūpēties par bērniem.
Seksuālās vardarbības lauks ir ļoti plašs. Par seksuālu vardarbību uzskata arī situāciju, ja vecāki bērnam neliedz iespēju skatīties varmācīgus video. Vecākiem ir jāgarantē, ka bērnam šāda veida materiāliem nav iespējams piekļūt.
“Centra Dardedze” pārstāve Laura Ceļmale uzsver, ka jebkurš negatīvs nodarījums bērnam ir traumējošs, bet seksuālo vardarbību īpaši izceļ, jo visbiežāk tam nebūs liecinieku, bērns ir duāli apmulsis, jo bieži ir iesaistīts kāds bērnam pazīstams cilvēks. Bieži bērni paši nevar pateikt, ka viņi cietuši seksuālā vardarbībā.
Izplatītākais seksuālā vardarbībā cietušo bērnu vecums pēc pēdējiem policijas datiem - no 11 līdz 13 gadiem.
Bērns neizprot darbības raksturu, bieži neizprot, kas ar viņu darīts. Varmākas ir pietiekami gudri, visbiežāk tas nav dzimumakts, nav fizisku seku, bērns neapjauš nodarīto.
Kā pamanīt, ka bērns cieš no seksuālas vardarbības
Psiholoģe Inese Sadauska skaidro, ka jebkuras izmaiņas bērna uzvedībā ir jāievēro. No seksuālas vardarbības cietuša bērna uzvedība var krasi mainīties, bērns var kļūt agresīvs, drūms. Bērniem var parādīties arī vecumam neatbilstoša seksuālā uzvedība. Bērns var rādīt vai imitēt seksuālas darbības.
Bērna izpausmēs seksuāla vardarbība nevar palikt bez sekām, bērns to parādīs uzvedībā, izstāstīs pastarpināti kādam pieaugušam vai draugiem.
Dažreiz to atklāj pēc daudziem gadiem. Jo ātrāk uzzina par vardarbību, ja bērnam ir atbalstoša ģimene, vaininieks saņem sodu, notic bērnam, bērns netiek atkārtoti pratināts, jo pozitīvākas ir bērna izredzes pieaugušā dzīvē.
Valsts policijas statistika rāda, ka dzimumnoziegumi pret bērniem ir viens no izplatītākajiem vardarbības veidiem, tas dominē.
Kā notiek cietušo bērnu iztaujāšana
Lauras Ceļmales darba pieredze liecina, ka bieži no seksuālās vardarbības cietušais bērns tiek iesaistīts dažādu institūciju darbībās - bērnam šo vardarbības stāstu ir jāstāsta neskaitāmas reizes.
Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere informē, ka 2016.gadā veikta cietušo un liecinieku pratināšanas izpēte, lai saprastu, kā un kādos apstākļos notiek bērnu nopratināšana. Pētījumā konstatēts, ka situācija nebija bērnam draudzīga, tā veikta vairāk izmeklēšanas, ne bērna interesēs.
Cietušie bērni tiek pratināti vairākas reizes nepiemērotos apstākļos, tas var bērnus traumēt.
Pārsvarā bērnu pratināšana notiek izmeklētāja darba kabinetā. Ja psihologs uzskata, ka tieša pratināšana var kaitēt, tad pratināt var ar psihologa starpniecību. Izmeklētāja ziņā ir to nokārtot. Diemžēl, bet šis variants tiek izmantot reti. Dažreiz saruna notiek policista un psihologa klātbūtnē.
Psihologiem Latvijā vienīgajiem ir piemērota izglītība, lai veiktu šādu sarunu, jo lieliski pārzina bērna uztveres spējas, zināšanas, vecumposmu īpatnības.
''Centra Dardedze” projekts “Bērna māja” izveidots kā īpaša vide sarunai ar bērnu, lai bērnu varētu nopratināt bērnam draudzīgā, ar policiju nesaistītā vidē, jo policija bērna acīs nodarbojas ar ļauno ķeršanu, bērnus policijas vide uztrauc.
“Bērnu māja” izmanto pētījumos balstītu pratināšanas tehniku – psihologs dara to, ko darītu izmeklētājs, iegūstot izmeklēšanai nepieciešamo informāciju, bet netraumējot bērnu. Sarunai ir ievaddaļa, ja nepieciešams, beigu daļā tiek uzdoti precizējoši jautājumi.
Ar šo tehniku pilotprojekta laikā pērn tika nopratināti 22 bērni (pērn valstī 77 bērni cietuši no seksuālas vardarbības), lai saprastu, kā šī iespēja darbojas. Pilotprojekts notika sadarbībā ar Valsts policiju.
Tiesībsargs ir ieinteresēts, lai izmeklēšana notiek bērnam draudzīgi un būtu veiksmīga. Šī ir jauna, uz bērna interesēm balstīta pieeja.
Šāds bērnam draudzīgs izmeklēšanas process ir aktuāls visās Eiropas Savienības (ES) valstīs, ir izveidojies īpašs “Bērnu māju” tīkls, lai pārņemtu labo praksi no citām ES valstīm.
Pilotprojekts beidzies, Tieslietu, Labklājības un Iekšlietu ministrijas izlems, kā tālāk rīkoties - vai šis pilotprojekts ir pierādījis, ka šāda bērna uzklausīšana ir bērnam labvēlīgāka.
