Es pati audzinu dvīņus, piecgadniekus, kuri dzimuši Francijā un kur arī dzīvojam. Ar saviem bērniem kopš bēbīšu vecuma runāju tikai un vienīgi latviski, lasām grāmatiņas tikai latviski, ja viņi man atnes grāmatiņu franču valodā, galvā to tulkoju un "lasu" latviski, dodu viņiem pildīt dažādus uzdevumus latviski, viņi abi šobrīd ir periodā, kad ļoti vēlas mācīties, un viņiem tas patīk, paši man lūdz uzdevumus. Katru vasaru braucam uz Latviju, whatsapā sazvanāmies videozvanā ar manu ģimeni, kura dzīvo Latvijā. Bērni perfekti runā abās valodās, ja neskaita to, ka, runājot latviski, viņi burtu R izrunā kā franči. Bērnu tēvs ir francūzis un latviski nerunā. Šāda ir mana personīgā pieredze, bet kāda tā ir citās ģimenēs?
Austra un Krists (latvieši), audzina meitu (8 gadi) un dēlu (5 gadi)
Austra uzskata, ka audzināt bērnu ārzemēs, saglabājot latviešu kultūru, ir tāpat kā audzināt bērnu kopumā – iemācīt jebko vislabāk var, darot to ar piemēru.
Viņa ir pārliecināta, ka, kamēr viņu ģimenes valoda būs latviešu, kamēr viņi skatīsies latviešu saturu, svinēs latviešu svētkus, pārrunās Latvijas aktualitātes un satiks citus latviešus, Latvijas kultūra bērnos turpināsies.
Ļoti būtiska esot līdzsvara noturēšana – atrast to punktu, kurā mūsu sakņu kultūra harmoniski pastāv līdzās mūsu mītnes zemes kultūrai. "Tas ir punkts, kurš visu laiku "staigā", un ir būtiski neļaut tam dzīvot pašplūsmā. Ja pārspīlēsim ar latviešu kultūru ikdienā, bērni norobežosies no ikdienas vides un neintegrēsies tajā. Savukārt, pārspīlējot ar integrāciju, pazaudēsim saknes," tā Austra.
Viena no viņu ģimenes mīļākajām nodarbēm ir grāmatu lasīšana, ko Austras ģimene dara trīs valodās – spāņu, angļu un latviešu. Šobrīd ar meitu tiekot lasītas Harija Potera sērijas grāmatas – katru vakaru uz maiņām viena otrai lasa priekšā un dara to latviešu valodā. Ģimenes ikdienā kā nemainīgs lielums iegājies ik ceturtdienas Lasāmstūrītis, kuru organizē Spānijas latviete Ieva Ince. Lasāmstūrīša būtība ir šāda – katru ceturtdienu latviešu bērni satiekas videozvanā un Ieva tiem lasa priekšā kādu no Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas grāmatām, kuras Spānijā nonāk ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalstu. Vaicājot bērniem, kura no Lasāmstūrīša grāmatām viņiem patikusi vislabāk, Austra saņēmusi atbildi, ka īpaši atmiņā iespiedušās divas – igauņu autores Trīnu Lānas "Skeleta Juhana gaitas" un latviešu autores Leldes Jaujas "Tās ir tikai superspējas".
Ģimenes ikdienā latviskumu ievieš arī regulārās tikšanās ar citiem latviešiem latviešu skoliņā. Kamēr vecāki sarunājas, bērni spēlējas un nodarbojas ar dažādām skolotāju Ievas Inces un Agneses Kurmes organizētām aktivitātēm dažādās reģiona apskates vietās un parkos. Nodarbību saturs ir latvisks – par gadalaikiem, par latviešu ticējumiem, skaistākajām vietām, kultūras vērtībām un citām lietām, kas saliekas kā puzles gabaliņi un veido bērnā apjausmu, ka viņš nāk no mazas, bet spēcīgas zemes. Šī apziņa viņam vēlāk palīdz veidot veselīgu pašapziņu un labāk iekļauties jebkurā vidē.
"Ir svarīgi apzināties, ka jebkuras problēmas latviešu kultūras saglabāšanā un latviešu valodas apguvē un nosargāšanā nobāl motivācijas un rīcības priekšā. Ir jāgrib, un viss izdosies. Manuprāt, īstie izaicinājumi ar latviskuma saglabāšanu ir tad, kad abi nav latvieši un valoda ģimenē nav latviešu. Mums jau diezgan easy," ir pārliecināta Austra.
Kate un Bendžamins (Benjamin) (anglis), meitai 3 gadi
Kate apjautusi, ka šis nu ir viņas darbs mūsu kultūru saglabāt, kad meita sākusi iet bērnudārzā un nākusi mājās katru dienu ar jaunu vārdu krājumu, svinējusi vietējos svētkus dārziņā. Kate sapratusi, ka latviešu svētkus neviens viņai skolā nemācīs, ka tas ir viņas uzdevums ģimenē šīs tradīcijas ieviest. Kate apjautusi, ka nemaz tik droši nejūtas, sākusi gūglēt gadskārtas, tradīcijas, Kurzemes paražas, jo pati ir kurzemniece vairākās paaudzēs.
"Pasūtīju grāmatas no Latvijas, rudenī uzstāju, ka šogad mēs svinēsim Miķeļus. Nezinu, kas man uznāca, bet es sapratu, ka vajag. Un tad es arī sevī sajutu to latviskumu, ka caur mani senču gars tradīcijas nodod tālāk. Varbūt skan ku-kū, bet tagad skatos, ka vīrs ļoti ērti iekārtojies savā vidē, pārāk neiespringst uz tradīcijām, bet es ar viņa mammu esmu sākusi runāt, mācīties arī viņu tradīcijas, jo viņam šobrīd liekas, ka viss notiek organiski, bet, tikai aizbraucot prom, sapratu, ka tradīcijas ir jākopj visu laiku.
Savā ziņā tas bija tāds labs spēriens pa pēcpusi – saprast, ka kultūra dzīvo, ja mēs to piekopjam, nevis tāpat vien – re, es latvietis, re, mana kultūra. Tas, ko Latvijā organiski uzsūc bērnudārzā, to mūsu ģimenē mēs paši cenšamies darīt," stāsta Kate. "Mūsu situācija bija interesanta, jo meita piedzima Latvijā, viņas pirmais vārds bija kaķis, grāmatiņas lasīju latviešu valodā, fonā gan mums gāja angļu valoda – filmas, podkāsti, mūzika. Arī ar vīru pārsvarā runājām angļu valodā, bet ar meitu es runāju latviski. Toreiz vīrs bija uztraucies, ka viņa neuzsūks angļu valodu, bet man likās, ka mums ir labs balanss – angļu fons, latviešu sarunas."
Kad meitai palika gadiņš, ģimene gandrīz gadu nodzīvoja Nīderlandē, kur neviens no viņiem vietējo valodu neprata. Tur dzīvojot, ģimenē vēl dominējusi latviešu valoda, bet, kad pārvākušies atpakaļ uz Angliju un pirmo mēnesi dzīvojuši pie vīra vecākiem, Kate aiz pieklājības pie galda ar meitu sākusi runāt angliski, un pēkšņi viss kļuvis anglisks – vide, fons, ikdienas sarunas, viss. Kate uztraukusies par to, kā tagad būs: "Mēs dzīvojam diezgan nacionāli noskaņotā pilsētiņā, es uz ielas arī kaut kā sliecos runāt angliski. Ar vīru arī ātrāk ir komunicēt angļu valodā, bet mēs cenšamies runāt latviski. Īpaši pēdējā laikā, kad es kaut ko vīram saku latviski, lai bērns nesaprot." Viens no pirmajiem vārdiem, ko Kate pati bērnībā iemācījusies krieviski, bijis saldējums, tad nu viņa ar vīru izlēmusi, ka arī piekops līdzīgu stratēģiju un visu interesanto apspriedīs latviski. Tas arī vīram palīdzot neaizmirst, ko viņš latviski iemācījies.
Kate ir pateicīga par to, ka vīrs nevairās lasīt meitai vakara pasaciņas latviešu valodā. Pēdējā laikā meita pati izrādot interesi un izvēloties pasakas tieši latviešu valodā, un vīrs arī lasot. Arī cūciņu Pepu Kates ģimenē zina kā cūciņu Pepu, nevis Peppa Pig. "Agrāk vīrs lika angliski, lai bērns nepazaudē angļu valodu, tagad otrādi – liekam latviski. Tuta, protams. Un no pavisam maziem zīdainīša laikiem viņa atceras cepu, cepu kukulīti, to mēs varam ilgi drillēt, man jau līdz acīm, bet viņai patīk, tad es ķeru katru iespēju," stāsta Kate.
Kates ģimenē ar varu nekas netiek uzspiests, bet Bendžamins esot reiz izlasījis, ka kādā ģimenē tēvs gribējis savai meitai mācīt savu dzimto valodu, kad bērnam bijis jau 11 gadu, un viņa neesot bijusi ieinteresēta it nemaz. Tas uz Kates vīru atstājis spēcīgu iespaidu.
Kate uzskata, ka viņai ir ļoti paveicies, ka arī vīrs cienot latviešu kultūru, viņam arī esot svarīgi, lai ģimene to nepazaudētu. "Tā ir mūsu ģimenes kultūra, man nav jāsitas vienai," tā Kate.
Kate vēl nezina, vai viņu pieeja ir pareizā, to rādīšot laiks, jo bērnam vēl ir tikai trīs gadi. Grūti esot tas, ka tuvumā nav nevienas latviešu kopienas. Attiecīgās Facebook grupas Katei neinteresējot, bet reizēm gribētos ar ģimeni apmeklēt kādu folkloras pasākumu. Tādi Anglijā notiekot, bet tālu no ģimenes dzīvesvietas.
Vecākiem, kuri ir līdzīgā situācijā, Kate ieteiktu klausīt saviem instinktiem: "Zinu, ka ir teorijas, ka katrs vecāks runā savā valodā. Mums pagaidām strādā visiem visu darīt kopā. Latviešu valoda, tāpat kā angļu, ir mūsu ģimenes valodas – vienu ģimenē ienesa mamma, otru tētis, bet visi lietojam abas. Un, būsim godīgi, nu nav angļiem normāls vārds speķa pīrādziņam, to arī vīrs ir teicis – tas ir Dievu ēdiens un to pelnījis ir tikai tas, kurš var izrunāt.
Galvenais laikam ir nesacensties, kura būs galvenā valoda, bet kopt abas valodas, abas kultūras. Un tad bērns jau pats kā tāda švammīte uzsūc,"
Kate piebilst.
Ilgmārs un Kloe (Chloe, taivāniete), audzina 2 dēlus, vecākajam 6 gadi, jaunākais vēl ir zīdainis
Ilgmārs ar ģimeni dzīvo Āzijā, tur arī dzimuši bērni. Dzīvojuši vairākās valstīs, šobrīd dzīvo Taizemē.
Ilgmārs uzskata, ka ļoti grūti ir saglabāt latviešu kultūru, ja bērni neaug Latvijā. Kultūru viņi pa īstam varot sajust tikai tad, kad ģimene aizbrauc uz Latviju. "Cenšamies saglabāt tādas lietas kā Ziemassvētku svinēšanu un olu krāsošanu Lieldienās. Ceru, ka maniem bērniem būs gabaliņš no latviešu kultūras un tad, kad viņi augs lielāki, viņiem pašiem būs interese izpētīt vairāk," tā Ilgmārs.
Grūti esot arī bērniem iemācīt latviešu valodu. Divu puiku tēvs uzskata, ka varbūt tad, ja būtu sācis no paša sākuma un runātu katru dienu, būtu vieglāk.
"Es izlēmu, ka manam dēlam vispirms jāiemācās runāt un lasīt angliski, tikai tad varēs mācīties latviešu valodu. Kad viņam bija 3 vai 4 gadi, mēģināju reizi vai divas nedēļā stundiņu runāt latviski, bet viņš negribēja, jo bija ļoti grūti un viņš neko nesaprata," stāsta Ilgmārs. Esot turpinājuši, bet ar piespiešanos. Kad dēlam palikuši četri gadi, ģimene atradusi privātskolotāju, kura ar zēnu darbojusies 40 minūtes reizi nedēļā. Papildus tam tēvs turpinājis reizi nedēļā stundu runāt ar dēlu latviski.
"Diemžēl uznāca periods, kad bija citas prioritātes, tad privātstundas pārtraucām uz aptuveni trim mēnešiem.
Šobrīd esam tādā posmā, ka jāizlemj, vai viņš turpinās mācīties latviešu valodu, vai šī cerība ir jāatmet. Ja viņam pašam būtu jāizvēlas, tad viņš nemācītos,"
stāsta Ilgmārs. Ģimene nolēmusi, ka mēģinās vēl 2–3 mēnešus: tēvs runās latviski aptuveni 15 minūtes trīs reizes nedēļā, vedot bērnu uz skolu, un privātskolotāja reizi nedēļā. Ja neizdosies gūt progresu, tad metīšot mieru. Mērķis esot nonākt līdz tam, lai bērns kaut ko sāktu saprast. Nākamais mērķis – lai iemācītos sarunvalodu, ko, ja vēlāk vēlētos nostiprināt, varētu, jo būtu pamati. "Patlaban viņš zina aptuveni 20–30 vārdus latviešu valodā – krāsas, skaitļus un vēl pāris citus, bet tas nav pietiekami, lai sāktu saprast," piebilst Ilgmārs.
Traucējot tas, ka bērns nejūtas komfortabli, ja kaut ko nesaprot, un tādēļ nevēlas darīt.
Āzijā dzīvojošās ģimenes gadījumā traucējis arī fakts, ka tēva dzimtās valodas mācīšanu bērnam esot vajadzējis vairākkārt pārtraukt uz vairākām nedēļām, pat mēnešiem. Pēc tam esot bijis ļoti grūti atsākt. Privātskolotāja esot ļoti pacietīga un cenšoties izdomāt dažādus interesantus veidus, kā bērnam iemācīt valodu, bet viņam vairāk nepatīkot mācīties, nekā patīkot.
Ilgmārs uzskata, ka ārpus Latvijas dzīvojošie vecāki visbiežāk pat nemēģina mācīt latviešu valodu bērniem, ja viņiem neesot mērķa atgriezties Latvijā.
"Manā paziņu lokā, kur ir jauktās ģimenes, bērni latviešu valodā nerunā. Ja tiešām vecākiem ir vēlme iemācīt bērniem viņu dzimto valodu, tad nepieciešams laiks, kuru strādājošiem vecākiem ir grūti izbrīvēt, un jāsāk tad, kad bērns nemāk vēl nevienu valodu. Šobrīd esmu pārdomās, ko darīt ar otru dēlu. Mācīt viņam vai ne. Ja izlemsim, ka viņam jārunā latviski, tad es sākšu ātrāk, lai neveidotos pretestība, ka bērniņš nesaprot," domā tēvs.
Laura un Dainis (latvieši), meitai 3,5 gadi
Ģimene ir dzīvojusi Beļģijā, kur arī dzimusi meita, šobrīd dzīvo Turkmenistānā jau divarpus gadus.
Meita kopš pagājušā gada septembra sākusi apmeklēt franču skoliņu, kur mācības notiek franču valodā. Ģimenei Turkmenistānā visvairāk pietrūkstot citu latviešu, ar kuriem kopā svinēt svētkus, sekot tradīcijām vai vienkārši sanākt kopā, jo gan skoliņā, gan apkārtējā sabiedrībā tradīcijas ļoti atšķiroties no mums ierastajām.
Laura uzskata, ka viņiem pašiem jābūt gana stipriem, lai mūsu kultūru un tradīcijas koptu arī ikdienā.
Viņa domājot arī par dažādām aktivitātēm un nometnēm, ko noteikti mēģinās, kad Beatrise būs atbilstošā vecumā.
"Ir ļoti izaicinoši mācīt bērnam latviešu valodu. Ļoti daudz jārunā, jāatkārto, jālabo. Bet jārunā! Nevar pārslēgties uz citu valodu, piemēram, mītnes zemes, jo bērnam tā vieglāk,"
viņa uzskata.
Ģimenei vislabāk palīdzētu latviešu sabiedrība, kurā valodu attīstīt. Valodas apguvē šobrīd palīdzot video, multfilmas, mūzika un attīstošas spēles dzimtajā valodā. Laurai ļoti traucē viedoklis, ka ar bērnu jārunā mītnes valodā, lai nejuktu valodas.
Viņasprāt, problēmas, ar kādām ārvalstīs dzīvojošie vecāki saskaras, atšķiras no vietas, kurā viņi dzīvo, kā arī no tā, vai ģimenei vispār ir vēlme uzturēt dzīvu dzimto valodu un kultūru. Viņa uzskata, ka nav jābaidās, ja bērnam valodas ir vairākas: "Meitai ikdienā ir 4 valodas – latviešu, krievu, angļu un franču. Viņa nu jau perfekti atšķir, kurš kurā runā un kā atbildēt. Protams, palīdz arī vasaras Latvijā ģimenes un draugu vidē. Kad esam Latvijā uz ilgāku laiku, meita tur apmeklē arī bērnudārzu, tas valodai ļoti palīdz."
Ilze un Gaidis (latvieši), meitai 7, dēlam 5 gadi
Ilze ar ģimeni dzīvo Islandē jau vairākus gadus, bērni dzimuši tur.
Ilze neuzskata sevi par čempioni latviešu kultūras saglabāšanā. Saviem bērniem neko neuzspiež, mēģina mācīt, stāstīt un rādīt to, kas bērniem šķiet interesanti.
"Parasti es sagaidu no viņu puses jautājumus, un tad mēs kopā meklējam informāciju, pētām un mācāmies. Dēls ir traks uz ģeogrāfiju, viņš var stundām ilgi pētīt Latvijas karti, māk nosaukt no galvas veselu kaudzi ar ģeogrāfiskiem faktiem, par ko man būtu divreiz jāpadomā – 10 lielākās upes, 10 lielākās pilsētas un tamlīdzīgi," stāsta Islandē dzīvojošā mamma. Vasarā visi kopā skatījušies Dziesmu un deju svētku pasākumus televizorā, bet tie neesot bērnus īsti aizrāvuši. Toties pavisam nesen ģimene runājusi par Baltijas ceļu, kas bērnus esot pilnībā aizrāvis. Abi bērni esot staigājuši pa māju, dziedādami "Atmostas Baltija", un stāstījuši par šo vēstures notikumu gan draugiem, gan skolotājiem.
Bērniem vienmēr apkārt ir gan latviešu grāmatas, gan latviešu mūzika.
Tā kā Ilze un Gaidis abi ir latvieši un mājās vienmēr runā latviski, tad valodas iemācīšanās notikusi organiski. Bērni arī no agra vecuma gājuši pie islandiešu auklītes, abas valodas mācījušies vienlaicīgi, un tā tas arī turpinoties.
"Viņi latviešu valodu uztver mazliet kā tādu īpašu mūsu ģimenes superspēju, un milzīgs piedzīvojums ir, ja nejauši satiekam kādu, kurš arī runā latviski. Ja cilvēks ir atsaucīgs, mazie ir gatavi viņam pierunāt pilnas ausis,"
stāsta Ilze.
Vecāki bērniem valodas ziņā neko neuzspiež, bet ļauj brīvi izvēlēties, kādā valodā bērni vēlas runāt. Bērni vienmēr izvēloties runāt latviski ar saviem vecākiem, kā arī savā starpā. Pat vietējiem draugiem esot iemācījuši latviski dažus vārdus.
Ilze uzskata, ka vislabāk iemācīties dzimto valodu palīdz, ikdienā to lietojot un tajā runājot, arī dziedāt dziesmas un lasīt grāmatas. Grāmatas esot īpaši svarīgas, lai paplašinātu vārdu krājumu un lai iemācītos jaunus vārdus, ko ikdienā tik daudz nelietojam. "Vissvarīgāk tomēr ir vienkārši runāt ar bērniem latviski, nesatraukties, ka tas viņiem traucēs iemācīties valsts valodu. Bērni valodas iemācās ļoti viegli, un katra valoda ir bagātība," Ilze stāsta.
Valodas gan brīžiem tiekot miksētas un jauktas kopā. Daži vārdi islandiski skanot piemīlīgāk un vienkārši esot iegājušies ģimenes folklorā. Valodu kokteilis dažkārt gadoties pats no sevis. Šādos gadījumos palīdzot parunāšana ar kādu, kurš islandiski nesaprot, tad bērniem vairāk jāpiedomā, lai izteiktos saprotami, tas viņiem esot labs treniņš.
Svarīgi esot pašiem pievērst uzmanību un pārtulkot vai pamācīt. "Tagad, kad meita iet skolā un mācās rakstīt un lasīt, viņa saskaras jau ar citām problēmām – latviski rakstot, viņai pietrūkst specifisko islandiešu burtu, piemēram, á vai æ, un lielas grūtības sagādā divskaņi. Bet es ticu, ka, uzlabojot lasīšanas un rakstīšanas prasmes kā tādas un biežāk lasot latviešu grāmatas, viņai ar to ies vieglāk," domā Ilze.
"Mēs nemēģinām uzspiest kultūru un valodu par katru cenu, bet, uzturot mājās vidēji latvisku vidi, ļaujam bērniem paņemt no mums to, kas viņiem dabīgi ir vajadzīgs. Un kopumā ir labi," saka Ilze.
Renāte un Ēriks (francūzis), audzina meitu, kurai 13 gadi
Renātes franču–latviešu ģimenē aug viens bērns, un jautājums par to, vai meita būs arī latviete, esot uzradies brīdī, kad tēvam – francūzim, tas neesot licies pašsaprotami.
Renātei licies loģiski, ka viņas meita būs latviete, un šī fakta dēļ netikšot apstrīdēta viņas otrā (franču) tautība. Renāte uzskata, ka viens neizslēdz otru, vismaz viņas ģimenes situācijā.
Viņasprāt,
latvietība, pirmkārt, esot pamatjautājums diasporas vecākiem pašiem sev, vai viņu bērns būs latvietis, vai saglabās latviešu izcelsmi. Tas katram esot jājautā savai sirdij, bez patētisma.
Renāte lielu paldies saka savai mammai, kura atbraukusi palīdzēt, kad viņai pašai bijis jāatgriežas darbā un meita vēl bijusi maza.
Tieši vecmāmiņa bijusi tā, kura lasījusi pirmās grāmatiņas latviešu valodā. "Tad bija "Bikibuku" laiks un līdz papīra mežģīnēm nolasīts žurnāls "Ezis". Latviešu skola Dublinā (attālināti) ar lielisko skolotāju Ingrīdu, vasaras Latvijā kopā ar draugiem. Ne vienmēr tas nāk viegli, ir vajadzīgs laiks, līdzekļi, atbilstoši apstākļi," stāsta Renāte. Galvenā motivācija esot latvietības apzināšanās. Tad ir resursi, ko vecāki var ieguldīt, jo tas tomēr ir pamatīgs darbs.
"Jābūt ir skaidram, vai man tas ir svarīgi, vai esmu daļa no Latvijas? Piederības sajūta un lepnums, arī tad, kad franču vienaudži neatrod tavu valsti kartē vai smejas par, viņuprāt, dīvaino valodu, bet tomēr vēlas zināt, kā izrunā to vai šo. Apziņa, ka tevī mīt divas kultūras, kas abas veido tevi. Lidot no vienām mājām uz otrām, ilgoties pēc abām, būt laimīgam pie Daugavas un Vidusjūras krastā. Būt par frančiem Pasaules futbola čempionātā un kreņķēties par to, ka latvieši tajā nepiedalās. Viens neizslēdz otru," uzskata Renāte.
"Vai mani mazbērni būs latvieši, nezinu. Es to vēlētos un ceru, ka tā būs. Mūsu meita ir un jūtas latviete, mums tas ir svarīgi," viņa piebilst.
