Ivars Austers: Kā tapa valodniecības zinātne?
Andra Kalnača: Valodniecība kā zinātne ir viena no vecākajām nozarēm, kas izveidojusies jau 19. gadsimta vidū, turklāt balstoties uz ļoti precīzu metodoloģiju, proti, valodas faktu rūpīgu analīzi savstarpējā salīdzinājumā, un darot to tā, lai būtu pietiekami daudz gan senāku laiku, gan mūsdienu materiāla. Šī pieeja ir teju identiska eksaktajām zinātnēm, [atšķiras] tikai tas, ka pētījuma objekts ir cits – valoda. Sākotnēji uz valodu skatījās kā uz vēsturiskas attīstības rezultātu un tā arī to pētīja. Mūsdienās pētām valodu kā relatīvi stabilu kopumu, un vienmēr ir klātesoša metodoloģija – kā strādāt ar valodas faktiem, kā tos vākt, kā aprakstīt.
Vai varu lūgt piemēru, kādēļ salīdzināt valodniecību ar eksaktajām zinātnēm?
Līdzīga ir teju jebkura valodniecības daļa. Piemēram, fonētika. Tā balstās uz valodas skaņu akustisko analīzi un eksperimentālu pētniecību. Ir jāpārzina cilvēka anatomija, – kā veidojas skaņas, kāda ir skaņu jēga, kādēļ tās radām, kā sakārtojam, lai veidotos atpazīstamas vienības, ar kurām varam sazināties. Arī morfoloģija vai sintakse, kas ir gramatika, tāpat balstās uz striktu katrā valodā pastāvošu formu sistēmu, kā vārdi noteiktās formās sakārtojas, lai mēs spētu izveidot tekstu un sazināties. Valodas jēga ir sazināties, un valodniecība mēģina atšķetināt, kā tas notiek. Interesantais ir tas, ka tas ir gan sarežģīti, gan vienlaikus mūsu galvās. Valoda ir sistēma un vienlaicīgi arī tajā atsevišķos posmos nav sistēmas. Turklāt valodu neviens nav redzējis, tā ir tikai dzirdēta.
Mēs pieņemam, ka vizualizējam valodu rakstu zīmēs, bet patiesībā to nevaram ne aptaustīt, ne sagaršot. Valoda dzīvo katrā no mums un vienlaikus tādā kā kolektīvā apziņā, ko nododam no paaudzes paaudzē.
Kā valodnieki pierāda, ka tiem ir taisnība?
Valodnieki, it īpaši tie, kas strādā ar valodas vēsturi, teiks, ka bieži vien katram faktam ir divi vai trīs skaidrojumi, dažreiz pilnīgi pretrunīgi. Mēs varam tikai pieņemt, ka kādā noteiktā posmā vai valodas paveidā kāds no tiem būs iederīgāks. Kā teica mūsu pasniedzēja – valoda nav ne pareiza, ne nepareiza. Valoda vienkārši ir, lai mēs to lietotu. Latvijā tas nav tik izteikti, bet ārpus Latvijas ir dažādas valodniecības skolas, kas saistītas ar konkrētu augstskolu, konkrētu lingvistisko skolu vai profesoru.
Kā notiek eksperimenti valodniecībā?
Eksperimenti ir raksturīgi fonētikai, psiholingvistikai, etnolingvistikai. Pašlaik ļoti aktuāli pētījumi, kuros pēta valodas gramatisko sistēmu, balstoties uz dažādiem eksperimentiem, piemēram, kā cilvēks uz kaut ko reaģē. Piemēram, ja fonētiķi vēlas pētīt latviešu valodas intonācijas, un mēs zinām, ka mums tādas ir vismaz divas, dažiem pat trīs vai četras, viņi atrod konkrētus vārdus, kurus pēc nozīmes šķir tikai šī intonācija. Tālāk tiek meklēti informanti, un fonētiķiem ir jāieklausās vārdā vai tā segmentā un jāspēj atzīmēt, ko saklausa. Cilvēkus atlasa īpaši, bet tāpat nav garantijas, ka cilvēks visu dzirdēs tā, kā vēlas fonētiķis. Eksperimentos ir svarīgi, lai cilvēks runā dzimtajā valodā.
Ir taču arī normatīvi, piemēram, mīkstais r – ŗ?
Jā, to izrunāt daudzi esam aizmirsuši, bet, ja vajadzētu, atmācītos atpakaļ. Tā ir šarmanta latviešu valodas lieta. Žēl, ka to šobrīd lieto tik maz cilvēku. Piemēram, dienvidrietumu Kurzemē to var dzirdēt izloksnēs, varbūt kādam vectēvs vai vecmāmiņa ap 90 gadu vecumu vēl tādu lieto, jo ir mācījušies to skolā, klaida latvieši to lieto. Pirmās izmaiņas "r" izrunā sākušās jau 20. gadsimta sākumā. Šo iemācīties nebūtu grūti, jo citur valodā mums šī līdzskaņu maiņa darbojas. Jau 20. gadsimta 20.–30. gados bija redzams, ka daļā izlokšņu, it īpaši Latvijas centrālajā daļā, mīkstināto "ŗ" runājot vairs nelietoja. Bet, tā kā to mācīja skolā līdz apmēram 20. gadsimta 40. gadu beigām, visi prata runāt, prata rakstīt, bet tad atcēla gan runāšanu, gan rakstīšanu. Ja kādam ir mājās grāmatas, kas ir izdotas līdz 20. gadsimta 50. gadu sākumam, tur šis "ŗ" vēl ir atrodams.
Kā mākslīgais intelekts ietekmē valodas pētījumus?
Mūsu pasaule ir cieši saistīta ar valodu, mēs redzam pasauli caur valodu un arī domājam ar valodu. Līdz ar to arī mākslīgais intelekts balstās uz valodu. Uz kā gan cita tam balstīties? Mēs, valodnieki, esam iesaistīti daudzos pētījumos, datu bāzu veidošanā. Piemēram, vienā projektā veidojam morfēmu – latviešu valodas sīkāko sastāvdaļu, kurai ir sava nozīme, – datubāzi. Tas viss ir ļoti nepieciešams mākslīgajam intelektam. Protams, ir arī pētnieki, kas strādā ar latviešu valodas dialektiem, izloksnēm, jo šāda tradicionālā pētniecība arī ir ļoti vajadzīga. Valoda ir interesants fenomens, kas ar mums ir kopā no cilvēces pirmssākumiem un visu laiku ir pielāgojusies cilvēkam, mainās ar to kopā. Tāpēc jau valoda ir tik interesanta, jo ir tik dabiska kā gaiss, ko elpojam. Ja cilvēks ir vesels, tas nejūt ne roku, ne kāju. Tāpat ir ar valodu. Ir arī īpaša valodniecības joma, kas pēta valodas traucējumus runā. Tie ir saistīti ar smadzeņu traucējumiem, kas nekad nav nejauši un parādās valodā. Arī valoda un medicīna ir cieši saistītas.
Vai kāds pēta arī lamuvārdus?
To vienmēr kāds pēta! Slengi, barbarismi ir interesanta tēma. Interesanti, ka mūsu kultūrā lietojam tā saucamos trīsstāvīgos vārdus krievu valodā vai vārdus angliski, kaut mums pašiem savu vārdu netrūkst. Piemēram, tos varam atrast nerātnajās dainās, ir arī Birkerta nepieklājīgo anekdošu sējums, bet mēs esam tos aizvietojuši sākotnēji ar vācu vārdiem, tad krievu vārdiem un tagad ar angļu vārdiem. Bet mums ir arī ārkārtīgi rupji, bet latviski vārdi, piemēram, tas vārds, ko pirms pāris gadiem lietoja toreizējais Rīgas mērs Mārtiņš Staķis.
Kur rodas atšķirības valodās?
Ir neapgāžamā Eduarda Sepīra un Bendžamina Lī Vorfa hipotēze, ka valoda iespaido domāšanu un domāšana iespaido valodu. Tas iet kā pa apli, bet tā tiešām ir, un daudz nosaka vide, kurā dzīvojam. Piemēram, klimats, tautas vēsture, kultūra, reliģija. Pat ja šobrīd sabiedrība Latvijā kopumā nav reliģioza, kristietība ir atstājusi lielu iespaidu. Piemēram, mums ir saglabājusies virkne izsauksmes vārdu ar katolisku sākumu, piemēram: "Ak Dievs!" vai "Svētā Dievmāte!", "Jēziņ!", ko lietojam sarunu valodā kā neitrālus, nevis reliģiskus vārdus. Pirms vairākiem gadiem pie mums Ziemassvētku laikā viesojās doktorants no Japānas. Viņš bija ievērojis, ka visur redzami adventes vainagi, un pieņēmis, ka šeit visur ir ticīgi cilvēki. Skaidrojām, ka tā nav, adventes vainags mums ir rotājums, ko asociējam ar Ziemassvētkiem. Viņa skatījumā šis bija apliecinājums tam, ka konkrētie cilvēki ir kristieši.
Kā latviešu valodā ienāk svešvārdi, piemēram, saīsinājumi ar anglisku izrunu?
Saīsinājumi, piemēram, CV, PhD, pie mums sāka parādīties tikai pēc neatkarības atgūšanas, jo līdz tam mums bija pilnīgi cita terminoloģija. Ar angļu valodas starpniecību mums nomainījās avota valoda, tādēļ arī saīsinājumi iemantoja šo anglisko izrunu. Tas tā ir iegājies un atstājis savu zīmogu. Tas netieši parāda, ka cilvēki dzīvo angļu valodas vidē, bet bieži vien tā nav augstas kvalitātes angļu valodas vide. Angļu valoda ir interesanta ar to, ka vēstures gaitā tai ir zudušas gandrīz visas gramatiskās formas. To nav lietvārdiem, nav īpašības vārdiem, mazliet palicis darbības vārdiem. Līdz ar to valodā darbojas citi mehānismi. Latviešu un lietuviešu valoda pārstāv senisko indoeiropiešu valodu veidolu ar ārkārtīgi plašu un bagātīgu formu klāstu.
Tādēļ mums nav tik vienkārši, nevaram padarīt īpašības vārdu par darbības vārdu vai otrādi.
Kā rodas modes vārdi?
Modes vārdi ir vienmēr, tos nosaka konkrētā brīža aktualitāte, kas ar laiku aizmirstas. Piemēram, Covid-19 pandēmijas laiks radīja mājsēdes. Nu tas ir pagājis un aizmirsies. Daudzas iezīmes cilvēka dabā ir mūžīgas, kā tās aprakstījuši senie romieši vai grieķi, tāpat ir šodien. Cita lieta – kā to nosauc un kāda ir konkrētā brīža aktualitāte. Daļa vārdu ienāk no ierēdniecības saistībā ar Eiropas Savienības dokumentu apriti. Kolēģi, kas tur strādā par tulkotājiem, redaktoriem, gan to dara nopietni un pievērš uzmanību latviešu valodas kvalitātei, bet tāpat vārdi ieviešas. Piemēram, bija kādreiz populārs vārds "ekspektācijas", līdz attapās, ka mums jau ir vārds "gaidas", kas izsaka tieši to pašu.
Ko valodnieki pētīs nākotnē, tuvāko desmit gadu laikā?
Tēmu ir ļoti daudz, un ir svarīgi, kā attīstīsies dažādas valodniecības apakšnozares. Ceru, ka jauni cilvēki pievērsīsies fonētikai, fonoloģijai, matemātikas un lingvistikas savienošanai, datorlingvistikai, korpuslingvistikai – tās ir šobrīd aktuālās jomas. Korpuslingvistika balstās uz valodas korpusu veidošanu, pētīšanu, datu izguvi no korpusiem. Mums Latvijā ir ļoti solīda korpusu kolekcija, arī vietne www.korpuss.lv ir pateicīga pētniecībai. Pašlaik top runas korpuss, jo šobrīd mums trūkst galvenokārt sarunu valodas korpusa. Runāta valoda un brīva, nepiespiesta valoda ir kas cits. Tieši tur parādās interesantākās pērles, piemēram, kas ļoti senlaicīgs vai kas oriģināls. Šai daļai agrāk nepievērsa tik lielu uzmanību, vairāk koncentrējoties uz valodas vēsturi un literāro valodu. Brīvā valodā liela loma ir dažādiem ekstralingvistiskiem līdzekļiem, piemēram, žestiem, mīmikai, niansēm. Piemēram, mājās uz jautājumu: "Vai tu ēdīsi pusdienas?" varam atbildēt ar "mhm", kaut tā nebūtu pieņemama atbilde publiski, kur mēs teiktu "jā, paldies!" Lingvistiskiem pētījumiem šāds sarunvalodas korpuss būtu ļoti nozīmīgs. Pašlaik mums top runātās valodas portfelis.
Citas "Zinātnes vārdā" sarunas
