Jau šobrīd, attīstoties tehnoloģijām, tiek sniegts daudz iespēju ar protēžu palīdzību cilvēkiem pēc amputācijas uzlabot ikdienas dzīvi un kustību. Par spīti tam, ka nozare attīstās nepārtraukti, un cilvēkiem ar protēzēm kļūst arvien vieglāk pārvietoties, zināmi sarežģījumi pastāv joprojām. “Lai pēc amputācijas justos kā cilvēks, kuram ir abas ekstremitātes, vēl ceļš ir ejams,” atzina Šveide.
Šobrīd speciālisti, lai nodrošinātu protēžu pilnvērtīgu darbību, ikdienā strādā ar muskuļu signālu nolasīšana. “Tie ir neinvazīvi elektrodi, kas atrodas uz cilvēka ķermeņa virsmas un, reģistrējot muskuļu kustību, dod signālu uz ierīci. Ir arī pētījumu līmenī invazīvi elektrodi, bet tā nav tuvā nākotne, tas ir diezgan sarežģīts process, tā ir ķirurģija. Varbūt pēc 10, 20 gadiem, jā,” skaidroja Šveide.
Tiek runāts par vēl citu nervu un smadzeņu signālu, lasīšanu.
“Tas ir ārkārtīgi sarežģīti, un nav mūsdienu tehnoloģijas attīstījušās tā, lai kvalitatīvi interpretētu katru no šiem signāliem, ar kādu mērķi tas ir radies attiecīgajā anatomiskajā vienībā,” norādīja eksperts.
“Nevar nodrošināt to intuitīvo kustību, kā cilvēks kustas ikdienā. Mēs nedomājam, ka kustināsim acu plakstiņus vai kustināsim rokas, kamēr runājam. Tie ir signāli, kurus rokas muskuļi interpretē kā atnākušus no smadzenēm. Lai to protēzes varētu izdarīt, tas ir ārkārtīgi sarežģīti un nenotiek vēl tādā līmenī, tas nav tā replicējams, kā to dara cilvēku ķermenis,” viņš skaidroja.
Turklāt ir dažādi protezēšanas virzieni, kur būs atšķirīgi izaicinājumi. “Ja mums ar robotizētu tehnoloģiju jāatveido cilvēka rokas kustības, tas būs daudz, daudz grūtāk, nekā atveidot cilvēka kājas kustības,” stāstīja Šveide.
Ar apakšējo ekstremitāšu protēzēm ir nosacīti vienkāršāk. “Pie amputācijas virs ceļa mums jāreplicē ceļa locītavas kustība un pēdas kustības. Ar šiem uzdevumiem nozarei ir vieglāk tikt galā. Viens ir tehnoloģiskais izaicinājums, kā izgatavot, piemēram, ceļa mezglus, kā uztaisīt mezglu tā, lai tas maksimāli precīzi atainotu anatomisko kustību. Otrs izaicinājums ir, kā izveidot savienojumu starp protēzi un cilvēku jeb izgatavot protēzes čaulu,” eksperts skaidroja.
Viņš norādīja, ka šobrīd eksistē daudz un dažādi protēžu čaulu veidi, tie atšķiras pēc formas, materiāliem, ar iespējām pielāgot izmēru.
“Ja pirms kādiem desmit gadiem Latvijā taisīja čaulas, kas fiksējās ar vakuuma palīdzību, tad šobrīd praktiski tādas jau vairs neizgatavo. Izgatavojam tādas, kas turas uz cilvēka ķermeņa ar speciālu silikona uzmavu palīdzību,” Šveide skaidroja.
“Tā ir virzība nozarē, ka materiāli ir aizvien kombinētāki un aizvien sarežģītāki. Agrāk protēzes izgatavoja no koka un ādas,” viņš piebilda.
Izaicinājums protezēšanas nozarē ir arī cilvēka mainīgais organisms, pat nelielas svara izmaiņas var radīt sarežģījumus. “Cilvēks ir ļoti mainīgs, cilvēks var no rīta nespēt tikt iekšā protēzē, nespēt uzvilkt protēzi, bet vakarā tā protēze var būt par brīvu. Tie ir izaicinājumi, ko nozare risina un īstenībā sekmīgi risina, jo šobrīd tirgū ir pieejamas tehnoloģijas, kas pašam pacientam ļauj pielāgot izstrādājumu. Nav vairs jānāk pie tehniskā ortopēda par katru sīkumu,” stāstīja Šveide.