Rihards stāsta, ka šobrīd nanodaļiņas īsti neizmanto medicīnā. Tā ir vēl joprojām ļoti svaiga tematika.
"Kad tiek izstrādātas kādas jaunas zāles, ir ļoti svarīgi saprast, kas ar tām organismā notiek, jo, ja, piemēram, ir vēlme ārstēt aknas, bet izrādās, ka konkrētās zāles aiziet uz smadzenēm, tad tas nav labs iznākums.
Ar nanodaļiņu palīdzību var izsekot, kur tieši tās zāles organismā nonāk,"
viņš stāsta un turpina:
"Es šo materiālu taisu uz kalcija fosfāta bāzes, tās ir tā kā maziņas kaulu nanodaļiņas, jo mūsu organisms ļoti labi zina, kas ir kauli un kā ar tiem tikt galā, kur tos izvadīt un pārstrādāt, lai uz organismu nebūtu nekādas negatīvas ietekmes. Ir ļoti laba perspektīva izmantot tieši šīs daļiņas, jo, man šķiet, pirmā reize, kad kaut kas ar šo pētniecību saistīts tika izmantots zālēs, bija tieši Covid-19 vakcīnas, kur tika izmantotas lipīdu nanodaļiņas. Tie ir tādi maziņi tauku pikucīši, un ir problēma, ka tie ātri izšķīst organismā, bet es pētu vairāk cietvielas, kas arī izšķīst organismā, tomēr tie var veiksmīgāk nest dažādas zāles un palīdzēt diagnostikā."
Laboratorijā Rihards demonstrē vienu no veidiem, ko izmanto minēto nanodaļiņu izgatavošanā jeb nogulsnēšanā. Savukārt rudenī pētnieks cer eksperimentēt jau ar šūnām un atlasītajiem materiāliem.
"Tas ir maisītājs, un te mēs varam pievienot pirmo vielu un lēnām arī otru vielu. Tagad redzams, ka tie ir caurspīdīgi šķidrumi, bet, tos samaisot, redzam, ka mainās krāsa un viss paliek duļķains," viņš rāda."Tas ir nātrija fosfāts un kalcija nitrāts, duļķainums ir arī tās nanodaļiņas, kuras pēc tam varam centrifugēt un ar dažādām iekārtām pētīt to luminiscenci un to, kādas vielas ir nonākušas nanodaļiņās. Pēc tam, piemēram, Biomedicīnas pētījumu centrā ir iespējas eksperimentēt ar dažādām šūnām, kurās var skatīties, kā tas viss uzvedas. Un tā iet tālāk, līdz beigu beigās var redzēt, kā tas uzvedās cilvēka organismā," stāsta Rihards.
Šobrīd esot atrasti perspektīvākie materiāli, un plānots, ka ap rudeni iegūs kaut ko tādu, kas būtu jau šūnās ieliekams, lai veikto pirmo eksperimentu.
Dalībai prestižajā Nobela laureātu tikšanās pasākumā Rusku izvirzīja Latvijas Jauno zinātnieku apvienība un Latvijas Universitāte. Konferencē Rihards pieteicies arī iespējai prezentēt savu doktorantūras pētījumu auditorijai ar Nobela laureātiem. Tāpat pasākuma ietvaros viņš piedalīsies tiešsaistes hakatonā, kurā sadarbosies bijušie un jaunie dalībnieki, lai piedāvātu risinājumus aktuālām problēmām.
"Šogad galvenā tēma visam pasākumam ir ilgtspēja. Esmu pieteicies, kā izveidot alternatīvas pesticīdiem no vīrusiem, proti, nevis aplejam laukus ar ķimikālijām, bet varam dabu ierobežot ar dabu, panākot labākas ražas bez ķīmijas pielietošanas," stāsta Rihards.
Viņš atzīst, ka bērnībā vēlējies kļūt par pilotu vai ugunsdzēsēju, bet interesi par zinātni pamodinājušas ķīmijas stundas skolā, tieši praktiskie eksperimenti un arī vecāku atbalsts, mācoties matemātiku. Taču, lai gan jaunais pētnieks ir talantīgs un arī zinātnes entuziasts, viņš atzīst, ka karjera nozarē ir gana izaicinoša.
"Darboties zinātnē vienmēr nav viegli, jo 90% no lietām, ko tu dari, beigsies ar neveiksmi.
Parasti ir tā – atnāc ar šķietami labu ideju uz laboratoriju, tā nenostrādā, un tu ej mājās. Tas daudzus demotivē. Tā tu nāc deviņas dienas un mēģini, bet tad vienā dienā sanāk," stāsta Rihards.
Tāpat daudziem zinātniekiem problēma ir zemais finansējums.
"Ir ļoti izaicinoši sākotnēji kaut ko sasniegt, jo ļoti bieži ir ļoti zems finansējums un liela slodze, kas veido arī ļoti lielu atbirumu. Tas ir svarīgi, jo tieši zinātne veido augstu pievienoto vērtību un bez finansējuma zinātnei to ir grūti sasniegt. Nu, piemēram, iegūstot maģistra grādu, cilvēkam parasti ir izvēle, vai viņš turpina iet zinātnē vai arī viņš iet strādāt uz kādu uzņēmumu. Un tad, ja ir zināms, ka zinātnē alga ir minimālā vai zem tās, bet industrijā var dabūt trīs reizes vairāk, tad... Jā, man liekas, ka īpaši dokturantūras finansējums ir ļoti svarīgs, lai Latvijai nākotnē būtu laba ražošana, augstas pievienotās vērtības preces," saka jaunais zinātnieks.
Nobela prēmijas laureātu sanāksmes tiek rīkotas kopš 1951. gada, lai veicinātu pieredzes apmaiņu un sadarbību starp dažādu paaudžu, kultūru un disciplīnu zinātniekiem.
