Gundars Rēders: Druvas vidusskola ir labākā lauku vidusskola Latvijā šogad un ne pirmo gadu, jau vairākus gadus, un ne tikai pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem, bet arī pēc rezultātiem starptautiskajās olimpiādēs. Jūs šogad esat ceturtie pēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas, RTU vidusskolas un Franču liceja. Man pirmais jautājums ir ļoti konkrēts. Pateicoties kuriem skolēniem un kuriem skolotājiem ir šādi panākumi?
Sergejs Beļkevičs: Paldies par labiem vārdiem. Ansis Andersons ir tas skolēns, tas talants, kas skolas 36. gadā mums ir kā tāda dāvana par to, ko mēs darām. Viņš ir izcīnījis divas godalgas starptautiskajās olimpiādēs matemātikā un informātikā, programmēšanā, sudraba un bronzas medaļu. Viņš ir tas cilvēks, kas ieveda šajā reitingā mūs. Bet, ja par skolotājiem runājam, man jāpiemin ir visi. Man ir ļoti grūti nosaukt… Patiesībā, lai regulāri labi startētu reitingos, lai regulāri labus rezultātus iegūtu, skolai jāstrādā kā sistēmai, un, protams, jābūt labiem skolotājiem, kurus man gribētos nosaukt, bet šādu skolotāju tiešām ir daudz skolā.
Jūs pareizi sakāt, ka tas nav pirmo gadu. Atradām, ka "Panorāmā" bija sižets jau pirms sešiem gadiem, kurā jūs arī bijāt dabūjuši godalgas un pat apdzinuši 1. ģimnāziju kādā no kategorijām. Tad man jāprasa, – ja tagad jums uzrodas kāds jauns talants, toreiz bija labi rezultāti, kā tas nākas?
Jā, es mazlietiņ vēl gribu painterpretēt rezultātus. Katru gadu jau neiznāk tik labi rezultāti, to es teikšu, bet šogad visu skolu reitingā, ja paskatās katra priekšmeta koeficientu, tad no 10 eksāmeniem, kas likti, pieci [rezultāti] ir starp labākajiem 10 valstī starp visām skolām. Tas parāda, ka ne tikai starp lauku vidusskolām, kas zināmu zīmogu uzliek. Tajā gadā, man liekas, labāki mēs bijām latviešu valodā par visām ģimnāzijām, šogad latviešu valodā ir otrajā pozīcijā, ja par centralizētajiem eksāmeniem runājam. Tas, protams, rada prieku un lepnumu par to, ko esam izdarījuši kopā.
Skatos, ka jūsu devīze ir "Druvas vidusskola – radoša, dzīvespriecīga, iedvesmojoša, vienmēr atvērta jaunām idejām un priekšlikumiem". Visus 36 gadus šai skolai jūs esat direktors. Kas pie jums notiek citādi nekā citur?
Lai tā gudrāk izklausītos, varbūt mēs varam uzlikt vienu shēmiņu, kas parāda viena pētījuma rezultātus, cik liela loma ir dažādiem faktoriem skolēnu sekmju rezultātos. Mēs redzam, ka skolai ļoti liela loma ir – 20%. Par skolas faktoriem gribu uzsvērt, ko mēs darām citādāk, ko mēs uzskatām, ka tas mūs ir atvedis pie labiem rezultātiem. Ja runājam par tādu skolas darba organizāciju, tad viens, kas atšķir mūs, ir, ka no pirmās līdz devītajai klasei mums ir mūzikas programma. Ir zinātniski pētījumi, ka mūzikas mācīšana, sevišķi mūzikas instrumentu mācīšana, ļoti attīsta smadzenes.
Jums klases nav a, b un c, bet do, re un mi, pareizi?
Jā, jā, tas, lai ir interesantāk un priecīgāk, un tas norāda arī uz mūsu mūzikas programmu. Tas noteikti atstāj iespaidu. Mēs esam skatījuši arī rezultātus, kādi ir, devīto klasi beidzot, un tur var redzēt sakarības. Paskatoties valsts mērogā – skolām ar profesionālo mūzikas ievirzi rezultāti ir ļoti labi centralizētajos eksāmenos, tas to apliecina. Otra lieta, ko mēs darām sen jau un mazliet citādi, es pieļauju, ko daudzas vēl skolas dara, mēs dalām līmeņos latviešu valodā, svešvalodā un matemātikā. Tie ir ļoti būtiski priekšmeti. Mēs zinām, ja mēs ejam angļu valodas kursos, piemēram, mums ir ļoti grūti, ja mēs esam iesācēji, iet kopā ar tiem, kas jau diezgan labi prot un pārvalda valodu. Mēs redzam, ka tur mēs esam vinnējuši. Tas uzliek, protams, skolai diezgan lielu slogu ar stundu sarakstu veidošanu. Tas to sarežģī ļoti, jo mēs no divām vai trim paralēlklasēm izveidojam divus vai trīs līmeņus, un tad stundu saraksts ir ļoti sarežģīts, bet tas attaisnojas. Ja sākumā bija diezgan grūti pieņemt šādu dalījumu līmeņos, tad tagad jau ilgu laiku visi ir pieraduši un redz, ka tas dod rezultātus. Vispār tādu jautājumu nav, vai tas ir labi vai slikti.
Kas notiek ar tiem skolēniem, kuriem, kā saka, ir lācis uz auss uzkāpis, ja jūs sakāt, ka ar mūziku visi nodarbojas?
Nē, visi nedzied mums un visi nespēlē. Mums ir paralēlās klases, kurās ir mūzikas programma un kurās nav, bet mēs zinām, ka tā ir attīstoša programma. Mums nav kaut kāda atlase – ir vai nav lācis uz ausīm uzkāpis. Ņemam visus, kas grib, uz mūzikas programmu, tādēļ tā ir attīstoša. Man mazlietiņ nepatīk, ka ministrija to noteikusi kā programmu ar augstākiem sasniedzamajiem rezultātiem un tikai tad dod finansējumu. Ja tā ir attīstoša programma, tad tam rezultātam nevajadzētu būt tik būtiskam.
Tajā brīdī, kad jūs meklējat jaunus skolotājus, kā jūs viņus atrodat? Vai tur ir kādi īpaši kritēriji, ko jūs prasāt vai ko jūs sakāt jaunajiem skolotājiem, kā te būs strādāt pie jums? Kāda ir tā atmosfēra?
Ja sākumā un vēl pirms 10 gadiem varēja izvēlēties, tad tagad nav tādas iespējas izvēlēties un prasīt, ko tu proti. Gandrīz nav, jo ir labi, ja mēs skolotājus vispār atrodam. Tādas reizes, kad piesakās divi skolotāji vai tiek uzrunāti vairāki un varbūt piekrīt, ir ļoti maz. Ir ļoti grūti atrast skolotājus. Tas skolas vadības darbu padara patiesībā dažreiz tādu neatrisināmu. Tā ir lielākā problēma visām skolas vadībām, to saka arī kolēģi, kad tos satieku. Tas neļauj vasarās dzīvot.
Jādomā, kā sagaidīt 1. septembri?
Jā.
Tajā dienā, kad notika skolotāju streiks, jums blakus ir tāda Cieceres pamatskola, un tur Latvijas Radio intervēja sporta skolotāju Dainaru Zolmani, kurš teica: "Šis devītais gads ir mans pēdējais mācību gads, es savu profesionālo karjeru kā pedagogs esmu nolēmis beigt. Vienalga, cik tu būsi centīgs, šī sistēma... tu nevari strādāt dienu skolā un pēc tam meklēt vēl trīs darbus, lai tu būtu kopā ar ģimeni, nodrošinātu arī viņu vēlmes, tas nekādi neiet kopā". Tā saka jūsu kaimiņu skolas skolotājs. Tā ir problēma – atalgojums?
Protams. Tas vairāk nav jāpierāda, tas visiem ir skaidrs. Pēc sava statusa skolotājam vajadzētu saņemt virs valstī vidējās izpeļņas, pēc viņu vajadzībām arī. Es nedomāju, ka vajadzētu [maksāt] kā informācijas tehnoloģiju jomā vai finanšu jomā, tas nebūtu tik svarīgi; ir svarīgi, lai ģimeni var pabarot divi skolotāji, strādājot skolā, kā mums vairākas ģimenes strādā. Tas ir grūti izdarāms.
Jūsu skola streikā piedalījās?
Mēs piedalījāmies, un es domāju, ka tā profilaksei principā katru gadu vajadzētu iet. Nevajadzētu daudz, katru gadu mazlietiņ, tā, lai cilvēki sajūt, ka viņi tiek novērtēti, ka darbs tiek novērtēts. Pēdējo gadu kāpumi it kā lieli ir, un tās kopējās summas, par kurām runā, ir lielas, bet tas pienesums konkrēti nav ievērojams. Šogad, uz mūsu skolas fona skatoties, tie ir no 50 līdz 100 eiro pieaugums algai. Skatoties, kāda inflācija bija, man liekas, ka tas tad nav nozīmīgi.
Tas tiek noēsts. Ministre saka, ka trīs gadu laikā mēs gribam, lai visi Latvijas skolotāji par slodzi saņemtu 2500 eiro. Kā tas skan, vai reālistiski?
Es neredzu pamatu tādiem apgalvojumiem. Valstij ir jāgrib to darīt, bet pašreizējā situācija, kāda ir gan politikā, gan ekonomikā, nerāda, ka varētu gaidīt tik strauju kāpumu. Protams, izdarot reformas skolu tīklā, es pieļauju, ka varētu kādas naudas ekonomēt un pēc tam sadalīt nozarē, bet citādi ne.
Atgriežoties pie sekmēm, daudz ir runāts par to, ka lasītprasme ir vājāka skolēniem, par to, ka matemātikas zināšanas tiem, kas uz augstāko līmeni iet, varbūt ir labas, bet tiem, kas mācās optimāli, kuri nav tik centīgi, tiem ir ļoti vājas. Jums ir tāds redzējums, kāpēc un kas būtu jādara, lai te būtu tāds kritisks pavērsiens?
Es nevaru atbildēt, godīgi sakot. Man liekas, ka problēmas ir tik dziļas, ka ir ļoti grūti atrast izeju. Tas nav vienas dienas, gada vai divu gadu jautājums. Pieci gadi, ja visi atloka piedurknes un dara kaut ko, un tiešām dara nopietni, tad varētu būt izeja kaut kāda. Pie tam es nedomāju, ka ir zemākais punkts sasniegts, būs vēl sliktāk, redzot skolotāju deficītu, skolotāju novecošanos, skolotāju piekusumu arī. Es bažīgs esmu par to, kas notiek. Es, godīgi sakot, ar cerībām raugos uz pieteikto reformu. Tur ir ļoti daudz tādu sistēmu sakārtojošu elementu. Man liekas, ar to ir jāsāk, lai ietu tālāk. Tīri saturiski "Skola2030" ir daudz devusi, un tā ir noteikti jāturpina, lai mēs būtu secīgi, lai ietu, lai nebūtu tā, ka mēs raustāmies un katru gadu pie katra ministra, pie katras valdības kaut ko jaunu iesākam. Vienkārši ir jādara secīgi pēc kārtas, noteikti, un pie pieņemtajiem lēmumiem jāturas un jāiet tālāk.
Jūs pieminējāt jauno reformu plānu. Šobrīd tas kā informatīvais ziņojums ir skatīts Ministru kabinetā. Viena lieta, kas tur ir, ka visas valsts skolas tiek dalītas grupās – septiņas grupas un pierobeža. Es saprotu, ka Druvas vidusskola varētu atbilst piektās grupas pozīcijai, kas ir piepilsētas ciemats. Ne gluži mazapdzīvota vieta, bet pa vidu. Tur ir tā, ka no 1. līdz 6. klasei 30 bērniem jābūt, no 7. līdz 9. klasei – 40 un vidusskolā 60 bērniem. Šie ir kritēriji, kurus jūs varat izpildīt?
Jā, mums tas nerada problēmas. Es patiesībā domāju, ka 60 bērni vidusskolā ir minimums, kam vajadzētu būt. Vidusskolai jābūt lielākai. Kāpēc es to saku? Es nesaku, ka mazās skolās ir sliktāka kvalitāte. Var būt dažādi, var maza skola labi, kvalitatīvi strādāt, tas nav noteicošais elements, bet tā jauda, kas ir lielākai vidusskolai, tās iespējas, kuras sniedz lielāka skola ar saviem resursiem, ar dažādākām interešu grupām un skolēniem, tas ir noteicošais. Vidusskolai jāveido arī personība, ne tikai jādod akadēmiskas zināšanas, un mazā skolā to ir ļoti grūti izdarīt. Nepietiek resursu, lai to darītu. Protams, arī resursu taupīšanas nolūkā tagad, kad skolēniem jāizvēlas padziļinājuma priekšmeti, maza skola nevar pietiekošā skaitā piedāvāt padziļinājumus. Tās grupiņas būs pārāk mazas, un tad būs ļoti dārgas tās programmas. Neesam mēs tik bagāti. Pie tam es nedomāju, ka vidusskolēnam ir problēma aizbraukt 40, 50 kilometrus vai palikt internātā, kopmītnēs. Tā nav problēma.
Ja ir tāda iespēja. Jūsu skolā tāda ir, jums ir kopmītnes, jūs varat uzņemt bērnus. Ja vidusskola ir pie Saldus, tad kas ir tie skolēni, no kurienes viņi brauc? Vai tie visi ir vietējie, droši vien, ka ne?
Nē, nē, mums kādu pusi no vidusskolēniem veido mūsu pašu skolēni, un tad, protams, no Saldus nāk, no Saldus pamatskolām, bet ir arī skolēni no citiem novadiem – Kuldīgas novada, Aizputes novada, Skrundas novada. Tā ir no seniem laikiem, bet arvien grūtāk ir piesaistīt skolēnus no tālākām vietām. Laukos paliek mazāk skolēnu, paliek mazāk skolu, no kurām viņi varētu nākt. Kur pašiem ir vidusskolas, no tām ir grūtāk dabūt tās bērnus, pārvilināt kaut kādā veidā un pateikt, ka mēs piedāvājam labāku, interesantāku, kvalitatīvāku izglītību. Nav tā, ka visi bērni meklē kvalitāti vai augstus rezultātus centralizētajos eksāmenos. Ir tādi vecāki, kas to skatās, arī paši skolēni to saka, bet ir tādi bērni, kas nāk un saka – man ir vajadzīga vide, draudzīga vide, patīkama vide, kurā būt un attīstīties. Tas ir otrais aspekts, kas skolai jāpiedāvā. Tai ir jābūt ar šādu vidi. Man liekas, ka mums tas izdodas. Tas bija viens aspekts, ko es vēl gribēju stāstīt, kādēļ varbūt mums izdodas kaut kas mazlietiņ citādi. Tā ir vide. Desmitie, kad atnāk uz mūsu skolu, viņi padzīvo divus mēnešus, un tad mēs parasti viņus aptaujājam, kā viņi iejutušies, kur viņiem ir kādas problēmas, kas viņus pārsteidz mūsu skolā. Uzdodam tādus jautājumus. Uz jautājumu, kas viņus pārsteidz skolā, tieši tie pienācēji vairāk saka – tas, kā jūs savā starpā dzīvojat, ka
skolotāji ir izpalīdzīgi, atsaucīgi, ka varam parunāties savā starpā. Tas dod ļoti daudz. Tas veido to atbalstošo vidi, paļāvību vienam pret otru, uzticēšanos.
Tad tam skolotājam ir arī vieglāk iedot to vienu aspektu, kas ir tās skolēnu vērtības, kas ir tās personības dažādās puses viņa attīstībā. Ģimnāzijās vai skolās, kurās notiek skolēnu atlase, tur atnāk bērni, kuriem ir pasaules uzskats, ka mācīties ir labi, ka vajag mācīties. Viņiem tas pārsvarā ir izveidojies ģimenē. Viņi to dara, un tāpēc viņi tur ir atnākuši un izturējuši konkursus. Uz skolu, uz kuru atnāk jebkurš bērns, un tie atlases kritēriji mums ir ļoti zemi, nav tā, ka mēs ņemam teicamniekus tikai, tur ir daudz jāstrādā, lai to skolēnu attieksmi veidotu, lai to skolēnu pozīciju veidotu, lai viņš gribētu mācīties. Te tas mūsu skolotājs, un es cepuri noņemu viņa priekšā, katra šāda skolotāja priekšā, izdara tik daudz, ko varbūt neizdara tais citās skolās. Tur ir cita specifika. Es negribu tagad salīdzināt un teikt, ka ir labāki vai sliktāki skolotāji, bet tas ir faktors, kas ir jāizdara skolotājiem mūsu skolā, kas prasa ļoti daudz resursus no skolotāja. Es domāju, ka
tie skolotāji, kas spēj bērnu motivēt un aizraut, aizvedot uz konkursiem, uz skatēm, uz visām iespējamām vietām, kur var kaut ko darīt, parāda viņa ceļu, viņa pašapziņas ceļu.
Tas ir vidusskolai jādara. Lielā vidusskolā to ir vieglāk izdarīt. Tas skolotājs tad ir izdarījis milzu darbu personības attīstībā. Cepuri nost to skolotāju priekšā.
Jūsu skola ir ļoti atsaucīga arī dažādiem eksperimentiem. Nesen raidījums "Aizliegtais paņēmiens" viesojās jūsu skolā, lai veiktu eksperimentu un novērtētu, cik daudz skolēni lieto mūsdienu ligu – sociālos tīklus. Es saprotu, ka jūsu skolā telefoni ir atļauti, tos var lietot, bet ko par to jūs sakāt? Tie eksperimenta rezultāti bija interesanti. Rekords bija 13 stundas pie telefona vienam bērnam sestdienā. Kā tas ietekmē mūsu domāšanu un mūsu sekmes?
Mēs zinām diezgan daudz, ka tas ietekmē ļoti negatīvi sekmes un attīstību, spriešanas spējas, arī lasītprasmi. Tas tā ir. Vieglas izejas no tā noteikti nav. Mēs nekad skolā neesam mēģinājuši kaut kādas lietas ar aizliegumiem risināt. Mēs mēģinām saprast un motivēt, un kopīgi risināt tās lietas. Es pēc tam ar tiem bērniem runāju, ar tiem pašiem, kuri piedalījās eksperimentā. Es viņiem mācu inženierzinības. Es viņiem prasīju, kā jums liekas, tas ir labi? Viņi teica, ka jā, ka tas ir interesanti. Tajā interesantumā skola nevar sacensties. Tur arvien katrs jauns video ir ar kaut kādu jaunu informāciju. Smadzenes pierod viegli uztvert, tām nav jāpiepūlas, informācija nāk arvien jauna klāt, un cilvēki šādā veidā pierod dzīvot.
Bet mācīties var tādā veidā?
Nē, nē, tā nav mācīšanās. Tas, ko es gribu teikt māmiņām, vecākiem, vectētiņiem, vecmāmiņām… Runājiet ar saviem bērniem, lasiet grāmatas, ļoti daudz lasiet, runājiet, stāstiet, prasiet, lai pārstāsta [izlasīto], nedodiet skatīties multenes, cik vien ilgi to var izdarīt, un uzdodiet jautājumus – kāpēc tas tā notiek, kāpēc tu tā domā, lai skolā bērnam būtu vieglāk, lai viņš domātu, lai viņam gribētos lasīt. Skolā tas pēc tam būs jāturpina.
Man liekas, ka diezgan liela kļūda izglītības sistēmai bija darba burtnīcas, jo tās arī nelika domāt, tikai izpildīt kaut ko konkrētu. Tās nelika iepazīties ar nosacījumiem, ar tekstu.
Bija laiks, kad ļoti maz arī runāt lika [bērniem], skolā vairāk tas ir jādara. Jāmāca vairāk iedziļināties. Man patīk, ka vidusskolās tagad ir padziļinājuma priekšmeti. Tur tiešām strādā ar bērniem, māca analizēt, māca spriest, māca tādas lielas ar dzīves prasmēm saistītas lietas darīt un daudz tam velta laiku. Es redzu, ka tam ir rezultāti, ka tas bērns ļoti daudz var izdarīt. No mazām klasītēm tas vairāk jādara. Telefons, protams, kā rīks… Mums vēl nav skolā katram planšete vai dators, kaut gan tagad ministrija ir daudz izdarījusi un atkal mums "Chromebook" ir ienākuši skolā, un daudz jau ir, bet vēl dažus simtus vajadzētu katrā skolā, lai principā katram skolēnam ir ikdienā. Tad tos telefonus varētu nolikt un varētu iztikt to dienu bez tām īsajām, ātrajām ziņām, kurām nav pieturzīmju, kurās nav ne par ko jādomā.
Bet ne ar aizliegumu, jūs sakāt, aizliegumu jūsu skolā nav?
Nē, mums mazajās klasītēs ir tā, ka pa dienu līdz pagarinātajai grupai ir nolikti mobilie telefoni. Lielajās klasēs tā nav. Negribas arī, lai tā uzraudzīšana aizņem par daudz resursu. Mums ir vairāk jādomā, kā mēs labas lietas izdarīsim, nevis kā uzraudzīsim.
Par ne tik pozitīvām lietām. Jūsu skola arī vienreiz iniciēja, lai skolā ierodas policists ar suni un veic pārbaudi uz apreibinošām vai narkotiskām vielām. Kādi bija rezultāti?
Bija dažiem, kuriem atrada smēķus, es nezinu, tagad tās par cigaretēm nevar saukt, ir elektroniskās [cigaretes] un snusi. Atrada, jā, tā ir normāla darbība, arī uz mūsu skolu, protams, nāk, un tas nav nekas tāds, kas nebūtu mūsu skolā. Tie paši bērni, kas citur, ir arī pie mums, atnāk un lieto, un mēs cīnāmies ar to. Skolēni zina, ka, ja noķers, tad policija būs, ka notiks pēc likuma viss. Tad, lai izvēlas, kādreiz jau noķer katru.
Ko jūs sakāt par ideju, ka skolu direktoriem vai kādai citai personai būtu tiesības pārmeklēt arī skolēnu somas. Šobrīd tādu iespēju nav, lai atrastu līdzīgas lietas. Tas ir atbalstāmi vai ne?
Es domāju, ka nav ko tur taisīt problēmas, jāatļauj un, ja vajag, tad jāpārbauda, ja ir problēma. Ja viņš nav vainīgs, viņš neuztrauksies, ja ir vainīgs, tad atradīs, kas tur ir. Gan jau skolēni kļūs gudrāki, slēps oderēs un vēl kaut kur. Tā cīņa jau ir nebeidzama. Mēs kādreiz arī par daudz asi uztveram. Atrodam vienu smēķētāju, vecāki skrien uzreiz, mēģina pierādīt, ka viņu bērns nav vainīgs.
Tas ir process. Bērns mācās dažādas lietas, tostarp izmēģina, ko drīkst, ko nedrīkst darīt, un kādreiz iekritīs. Labi, ja viņš ātri iekrīt, un vecākiem būtu jāpriecājas, ka iekrīt varbūt pirmajā vai trešajā reizē, nevis jau ir pieradis smēķēt un to darīt.
Mēs mēģinām vecākiem to teikt un kopā darīt tās lietas. Atsaucība no vecākiem ir. Viņi, protams, uztraucas, un kopīgi tās lietas ir jārisina. Man kaut kur mazlietiņ ir bažas par to policijas bezzobainību un iespējām, ko viņi var izdarīt un ko nevar. Tāds piemērs. Atklīda pie manis viens video, ka mūsu bērni kāpņu telpā, kuru reti kad izmanto, lieto cigaretes. Es izsaucu tos bērnus, viņi uzrakstīja paskaidrojumus un atzinās, viss kārtībā. Atdevām tos policijai likuma kārtībā, bet, saprotiet, man sāk prasīt, kas ir uzņēmis video? Vai man ir pierādījumi? Vai tas cilvēks var apgalvot, ka tas tā ir bijis? Kurš tad tas ir? Viņam jāraksta, kā viņš ir ieguvis to video. Sākās.. Patiesībā tā reakcija jau nebija nekāda. Bija paskaidrojumi, bija atzīšanās, par ko vispār ir runa?
Tā tas arī palika neizmeklēts?
Jā, bet nu es varbūt kaut ko nezinu, kādreiz mēs arī nezinām, ko policija līdz galam izdara, tā atgriezeniskā reakcija līdz mums neatnāk.
Bet jūs uzskatāt, ja arī nepilngadīgais ir pārkāpumu izdarījis, policija ir jāiesaista un nekādas atkāpes?
Ja ir likums, tad tā ir jādara. Tas nav apspriežams tad vairāk. Tur ir tā sāls tam likumam.
Jūs teicāt, ka atbalstāt reformu un tā ir nepieciešama, bet esat bijis arī pašvaldības deputāts laikos, kad Saldus novadā tika likvidēta viena skola pēc otras vai optimizēta, no vidusskolas mainot par pamatskolu un tamlīdzīgi. Ļoti sāpīgs process. Kā jums šķiet, jūsu novadā ir izdevies maksimāli optimāli to izdarīt, tas ir bijis jēdzīgi?
Es domāju, ka tādu kritēriju trūkuma dēļ visā valstī, kā tam procesam jābūt, process bija nevadīts. Sākumā bija arī politiski lēmumi varbūt kādi, bet vienmēr bija tā, ka vairāk neko citu nevarēja, kaut kas bija jādara, tad ar kādu vietu, ar kādu skolu kaut ko izdarīja, nevis izdomāja, kā varētu izskatīties pēc gadiem 10 skolu tīkls, un tad lēnām uz to gāja. Kaut kādus gadus atpakaļ nodefinēja arī mūsu novadā, pie kādiem nosacījumiem arī mūsu skola tiks reformēta vai vispār tiks likvidēta, un palika vieglāk elpot, palika vieglāk dzīvot, tāda prognozējamība lielāka palika. Es domāju, ka visi bija priecīgi, visi bija drošāki un stabilāki. Tādēļ es saku, ka mums ir vajadzīga reforma, lai noteiktu šos kritērijus, uzstādījumus, kādi būs arī pēc pieciem gadiem vai 10. Man liekas, ka tas arī nav tik grūti izdarāms.
Tas galvenais jautājums, vai ar to iecerēto panāksim to, ko visi vēlamies – labākas sekmes, gudrākus skolēnus? Vai ar to būs pietiekami, ja pieņemsim, ka beidzot tas plāns, kas ir uz papīra, realizēsies – skolu tīkls optimizēsies, skolotājiem pieliks pie algas? Būs skolotāji, būs ko mācīt un panākt?
Tas ir pirmais solis, tāds nopietns solis. Jautājums, cik pieliks. Mēs jau zinām, ka darbinieku trūkst visās nozarēs, un viņus nav tik viegli pārvilināt uz mūsu nozari. Dabīgi, ka ir tādi, kuriem patīk būt par skolotājiem un kuri nāks. Jācer, ka tas būs tāds apjoms, kas ieinteresēs. Tad skolām ir jāmācās [skolotājus] noturēt, domāt vairāk par to, kā integrēt jauno skolotāju, kā viņu atbalstīt, kā palīdzēt. Tas arī ir nopietns darbs. Sadzīvot arī ar vecākiem, kas nav [viegli]. Tas, ko daudzi skolotāji saka, ka tas spiediens no vecāku puses ir ļoti liels un kādreiz nepamatots dažādās jomās. Tās ambīcijas, dažreiz varbūt citādas, tas ir...
Sakiet, nepamatotas ambīcijas?
Arī, jā, nevis tāda sadarbība, bet pretī stāvēšana. Tas ļoti lielu enerģiju paņem – nemitīgi vecāku zvani vakaros ar informācijas pieprasīšanu un viss. Tas tiešām nokausē. Ja skolotājam prasa, ko tu labāk darītu, tad viņi saka – es esmu gatavs mācīt, tikai neliec man klasi audzināt.
Ir viedoklis, ka mūsdienu bērni ir ļoti izlutināti, viņiem ir tiesības šādas, tiesības tādas. Kā jūs vērtējat bērnus, kas nāk pie jums? Kā jūs ar viņiem strādājat, lai viņi iekļautos jūsu vidē?
Mums ir vislabākie bērni.
Bez šaubām.
Protams, nāk dažādi, un ir tās problēmas, kuras es jau minēju...
Kādi viņi ir? Viņi ir motivēti mācīties vai ir gatavi mācīties? Kā jūs viņus motivējat?
Ir ļoti dažādi. Ir tādi, kuriem ir problēmas, ar kuriem strādājam un kuriem vecāki ir jāiesaista. Ir tādi, kuri aizmūk, kad sāk ļoti konkrēti strādāt un prasīt atbildību arī no vecākiem un viņu daļu, kas jāizdara. Arī tā ir. Otrais ir tas, ko es sāku iesāku teikt, par to vidi, kāda tā ir. Mēs tomēr mēģinām draudzīgu vidi atrast un sadzīvot, un saprast un risināt problēmas. Ir diezgan daudz visādu sistēmu, kā mēs to darām, kā analizējam. Katru mēnesi mums ir viena sanāksme skolotājiem, kad tikai runājam par skolēniem, kuriem ir kādas problēmas ar mācībām vai uzvedību. Ir ļoti daudz jāstrādā.
Par mācību saturu – pēc gadiem Latvijā vairs nevarēs krievu valoda būt otra svešvaloda. Mēs redzam, ka vismaz 300 skolās tā būtu šobrīd problēma, piedāvāt citas alternatīvas. Ko par to saka Druvas vidusskolā?
Mēs iesākām šogad to darīt 4. klasē. Man ir ļoti liels prieks, ka no vecākiem mazlietiņ spiediens bija, ka kaut kas ir jāmaina, ka ir jāsāk, ka nav ko gaidīt. Protams, problēmas ar skolotājiem bija, bet mūsu novadā ir diezgan senas tradīcijas sadarbībai ar Ziemeļvalstīm, Norvēģiju, un mums vairāki darbinieki arī skolā pirms tam fakultatīvi bija mācījušies gan dāņu valodu, gan norvēģu valodu, tāpēc mēs atradām skolotāju, kas to varētu darīt. Ar trīs skolām vienojāmies un atradām arī vācu valodas skolotāju, jo skolas bija gatavas padalīties, un tad mums uz trim skolām ir arī viens vācu valodas skolotājs ar nelielu slodzi. Tātad vācu, norvēģu valodu un arī krievu valodu [mēs mācām], jo bija vecāki, kas vēl bija gatavi to paturēt. Tā bija lielākā grupa. Pēc tam bija norvēģu valodas grupa, pēc tam vācu. Mēs aptaujājām visu skolu, kādas valodas gribētu mācīties, un interesanti, ka mūsu novadā norvēģu valoda bija diezgan daudz minēta. Līdzīgi kā spāņu un vācu valoda apmēram.
Kādā 1983. gada vietējā rajona avīzē atrodama intervija ar jauno Sātiņu skolas matemātikas skolotāju Sergeju Beļkeviču. Tur ir teikts tā: "Sergejs ir atnācis strādāt. Arī savus skolēnus viņš grib redzēt strādāt gribošus, strādāt varošus. Jau tagad jābrīdina Sergeja audzēkņi, ka viņiem būs ne tikai jauns, bet arī stingrs skolotājs. Mājasdarbi būs jāpilda regulāri, un špikot būs grūti, jo skolotājam Sergejam ir ļoti, ļoti vērīgas acis." Tā pati sajūta ir šobrīd? Vai tas apraksts ir atbilstošs tam, kā jūs šobrīd jūtaties?
Vienu es gribu pateikt, – man joprojām patīk par skolotāju strādāt, bet par stingru es sevi nekad neesmu uzskatījis. Es drīzāk teiktu, ka noteiktība ir tā svarīgā. Nevis tas stingrums, bet noteiktība kaut kāda. Ja tu kaut ko saki, tad tā dari, turies pie kaut kādiem principiem. Svarīgi arī ir izrunāt un pamatot kādus lēmumus, un paprasīt – vai tu tiešām esi vainīgs? Ja pasaka – esmu vainīgs, tad ir panākts jau progress lietās. Jā, man joprojām patīk strādāt par skolotāju.
Un par Druvas vidusskolas nākotni esat drošs un pārliecināts?
Jā. Es jau neesmu kaut kāds debesīs skatītājs un nedomāju kaut kādās ilūzijās. Skolēnu skaits Latvijā samazināsies joprojām un diezgan strauji, un tas vēl skars skolas. Es nezinu, būs kaut kādā brīdī runa par to, ka novadā būs viena vidusskola. Visdrīzāk es tajā brīdī nebūšu vairs direktors, bet tāds jautājums var būt. Ja cilvēki zina nosacījumus, ka tas kādā brīdī notiks, un ir gatavi tam, tad nevajadzētu būt problēmām. Skola ir stipra, tajā joprojām ir ļoti daudz stipru skolotāju, labu skolotāju, interesantu skolotāju. Protams, jaunus skolotājus atrast ir arvien grūtāk, tas tā ir. Man nākamgad vajadzēs fizikas skolotāju, matemātikas skolotāju, tāda ir problēma diemžēl, jo fizikas skolotāja teica, ka gribētu iet pelnītā atpūtā. Nezinu, varbūt izdosies viņu pierunāt [palikt]... ja runājam par cerīgo nākotni. Es izmantoju katru iespēju.
