Pēc tam, kad kāda privātpersona vērsās pie tiesībsarga ar lūgumu izvērtēt, vai netiek pārkāptas pilngadīgas personas tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, ja tā turpina izglītības ieguvi ārvalstīs, tiesībsargs vērtēja, vai likumdevējs ir izpildījis Satversmes 109. pantā nostiprināto valsts pozitīvo pienākumu ievērot vienlīdzības principu attiecībā uz sociālo nodrošinājumu, ko nostiprina Satversmes 91. pants, pilngadīgām personām, kurām ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, nosakot priekšnoteikumu iegūt izglītību Latvijā.
Satversmes 91. pants: Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.
Satversmes 109. pants: Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.
Tiesībsargs vērtēja situāciju, kurā jauniete pēc pilngadības sasniegšanas turpina vidējās izglītības iegūšanu Eiropas Savienības dalībvalsts starptautiskā ģimnāzijā, kur par izglītību nav jāmaksā. Pašlaik jauniete mācās ģimnāzijas pēdējā, 12. klasē. Līdz pilngadībai jauniete mācījās tajā pašā skolā un māte saņēma uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda. Taču, sasniedzot pilngadību, uzturlīdzekļu izmaksa ir izbeigta un no Uzturlīdzekļu garantiju fonda uzturlīdzekļus saņemt vairs nevar, jo saskaņā ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumu tos var saņemt pilngadīga persona, kura turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā, bet ne ilgāk kā līdz 21 gada vecuma sasniegšanai.
Tiesībsargs secinājis, ka Satversmes 109. pants par valsts pozitīvo pienākumu ievērot vienlīdzības principu neparedz, bet arī neliedz valstī izveidot Uzturlīdzekļu garantiju fondu, kuram atvēlētie valsts pamatbudžeta līdzekļi tiktu piešķirti bērnu nodrošināšanai ar uzturlīdzekļiem gadījumos, ja viens no vecākiem nepilda ar likumu noteikto bērna uzturēšanas pienākumu. Tā kā valsts ar likumu ir izveidojusi šādu fondu un noteikusi tā funkcijas, tas ir kļuvis par valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļu, un līdz ar to šāds sociālais atbalsts bērniem ietilpst Satversmes 109. panta tvērumā, norādīja tiesībsargs.
Tāpat tiesībsargs atzīmēja – ja valsts īpaša sociālā nodrošinājuma iespēju ir paredzējusi likumā, Satversmes 109. pants prasa, lai valsts rīcība šajā jautājumā atbilstu no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, tostarp tiesiskās vienlīdzības principam, kas ietilpst Satversmes 91. panta pirmā teikuma tvērumā.
Tiesībsargs, pārbaudes lietā vērtējot, vai valsts, izveidojot sociālo atbalstu, uzturlīdzekļus jauniešiem, kuriem viens vai abi vecāki nenodrošina uzturlīdzekļus, ir izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no personas sociālajām pamattiesībām, secināja, ka nav ievērots vienlīdzības princips.
Lai gan nosacījums jaunietim, lai saņemtu fonda uzturlīdzekļus, pastāvīgi uzturēties Latvijā ir samērīga prasība, lai nodrošinātu jauniešu tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu Latvijā gadījumos, kad kāds no vecākiem izvairās no sava pienākuma maksāt par savu bērnu uzturlīdzekļus, tiesībsargs neredz saprātīgu pamatojumu ierobežot arī to jauniešu tiesības, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā, bet izglītību iegūst ārvalstīs.
Tieslietu ministrija pamatojumā, kādēļ ir noteikts priekšnosacījums par izglītības iegūšanu Latvijā, ir norādījusi, ka tas ir izvirzīts kā kumulatīvs kritērijs, lai pārliecinātos, ka neizpildās citi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā noteiktie nosacījumi, kas liegtu saņemt fonda izmaksātos uzturlīdzekļus. Esošais regulējums rada situāciju, ka tikai uz aizdomu pamata, ka jaunietis varētu pastāvīgi neuzturēties Latvijā, pārtraukt izglītības ieguvi vai iegūt pārmērīgus finanšu līdzekļus, jo viņš izglītību iegūst ārvalstīs, jaunietim tiek pilnībā liegta iespēja iegūt fonda izmaksātos uzturlīdzekļus, norādīja tiesībsargs. Šāda prasība nav samērīga ar Satversmes 109. pantā noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, jo pārkāpj vienlīdzības principu, skaidroja tiesībsargs.
Tiesībsargs atzinumā vērsa uzmanību, ka tiesību aktos noteiktie ierobežojumi izglītojamajiem saņemt valsts sociālo nodrošinājumu tiek pamatoti nevis ar pastāvīgās dzīves vietas kritēriju, bet izglītības ieguves vietu, un tas var radīt Eiropas Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvības pārkāpumu.
Tiesībsargs aicina Saeimu līdz 2024. gada 31. jūlijam novērst Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā ietverto nevienlīdzīgo attieksmi pret jauniešiem, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā un līdz 21 gadu vecuma sasniegšanai turpina iegūt pamata, vidējo, aroda vai speciālo izglītību ārvalsts izglītības iestādē.
