"Nu nav man īpašais plauktiņš, kur balvas salikt. Protams, ja tu jūti, ka esi kaut ko izdarījis, bet balvu nedod, tad ir bēdīgi, savukārt, ja iedod, tad ir patīkami. Taču kopumā – neesmu tik patmīlīgs," ir izteicies Bojārs pats, ar domu, ka viņa darītā darba jēgpilnībai un kvalitātei tas neko ne pieliks, ne arī atņems.
Taču, šķiet, viņš meklē tieši to – jēgu, rezultātu, problēmas virzību –, visu to, ko var saukt par žurnālistiku kā varu, kas spēj ietekmēt procesus. Un Bojāra simpātiskākā pievienotā vērtība ir viņa absolūtā necentrēšanās uz sevi, kas, šķiet, ir arī viņa lielais potenciāls – ja nebūs "Aizliegtā paņēmiena", viņš mums visiem uzdāvinās ko citu – filmu, grāmatu, kaut ko, ko viņš sajutīs aktuālu sev un sabiedrībai.
Dace Leimane: Man tev gluži profesionāls jautājums – kā tu tāda līmeņa pētījumus kā "Aizliegtajā paņēmienā" dabū gatavus katru nedēļu?
Guntis Bojārs: Nezinu. Pieredze apstrādāt lielu daudzumu informācijas. Mana unikalitāte ir tā, ka es ļoti ātri lasu. Ātri uztveru domas, idejas, man ir laba informācijas caurplūde. Nereti ir tā, ka žurnālists man atnes savāktu informāciju uz 300 lapaspusēm, ko es saucu vārdā "kauli" – tā ir faktoloģija raidījuma tēmai, nu, piemēram, mēs nesen taisījām par mākslīgo apaugļošanu.
"Kauli" ietver to, kas par mākslīgo apaugļošanu ir rakstīts gan Latvijā, gan ārzemēs. Kā arī eksperimentu daļu un intervijas – pavisam kopā ar kādiem 25 cilvēkiem –, un tur tās 300 lappuses sanāk. Un nav jau tā, ka es lasu no nulles, es jau zinu bāzi, kāpēc es šo tēmu esmu izvēlējies, vai ne?
Un tad tu no tā veido dramaturģiju, ja?
Jā, – un kas ļoti svarīgi – stāstam jābūt loģiskam…
…lai skatītājs var iet līdzi tavai domai?
Jā, katrā stāstā ir dominējošais stumbrs un zari. Un no temata jeb stumbra nedrīkst pārāk novirzīties. Es to galvā salieku, un tad sāku fantazēt, kā es pa to kamaniņu trasi braukšu.
Un cik daudzos līkumos varēsi iegriezties, ja?
Tieši tā. Citkārt tēma jau pati ietver stāstu, nu, piemēram, bēgļu ķeršanas operācija jau ir notikums pats par sevi, – un tad ir vieglāk. Savukārt tēmā par mākslīgo apaugļošanu – tur nav ne stāsta, ne notikumu. Tad ir jāštuko: ar ko tu sāksi, kas būs pa vidu un kur tu nonāksi?... Un tā es tās 300–400 lappuses pārvēršu apmēram 11 lappusēs.
Kas vienalga ir liels izaicinājums iknedēļas raidījumam! Jo vākt informāciju jau nav sarežģīti, bet no tā kaut ko uztaisīt?
Es pats par sevi brīnos. (Smejas.) Sākotnēji tas video stāsts bija kādas 20 minūtes, diezgan vienkāršoti taisījām, bet tagad standarts jau 40 minūtes garš. Pie tam reizēm, taisot dramaturģiju, es pamanu caurumus: kādai līnijai, piemēram, nav datu. Un tad mēs operatīvi cenšamies trūkstošos ciparus vai faktus dabūt. Bet nu kādās četrās dienās tas ir jādabū gatavs, jo ražošana ir nemitīga. Un ir jāplāno jau nākamās tēmas.
Es saprotu, kā tautā saka, – "esi piesitis roku"…
Jā, tas ir arī manas pieredzes jautājums. Arī jautājums par to, vai es vispār varu sākt taisīt kādu tēmu: man ir jāsaprot, vai es vispār dabūšu informāciju par to. Piemēram, Latvija pēdējos gados ir "uzbliezusi" četras koncertzāles – "Goru" Rēzeknē un vēl trīs – Ventspilī, Liepājā un Cēsīs. Mēs, piemēram, gribētu analizēt šo ieguldījumu, cik no šī ir atdeve? Cik valstij kopumā, cik vietējai sabiedrībai? Temats, par ko varētu runāt. Un te nu vajadzīgi "kauli" – cik liels bijis katras koncertzāles apmeklējums, cik cilvēki atnākuši? Un arī, vai tas interesē vietējo publiku vai ne? Atceros, es pats biju Rēzeknē, un tajā dienā atvērās arī "Lidl" veikals. Man radās provokatīvs jautājums: vai visi šie "Lidl" pūļi dosies arī uz "Goru"? Vai varbūt koncertzāļu celšanas mērķis ir bijis, ka cilvēki brauks no Rīgas un no citām pilsētām? Atbildes es nezinu. Taču šo tēmu es netaisīšu, jo pēc pieredzes zinu, ka te es "kaulus" savam stāstam sastutēt nevarēšu.
Jo?
Es, protams, varēšu dabūt kultūras ministra viedokli, – un ko viņš pateiks? Ka visas zāles ir ļoti vērtīgas. Ko gan citu viņš varētu teikt? Vai arī ielu intervijas ar jautājumu: vai tu ej vai neej uz "Goru" koncertus klausīties? Tā ir raidījuma miesa, bet vai tie ir "kauli"? Nē. Es arī apšaubu, ka Kultūras ministrijai ir kvalitatīvs pētījums par šiem ieguldījumiem. Apšaubu pat, vai ir labs pētījums par Gaismas pils pienesumu…
Vai bieži ir tā, ka intervijas ir tukšas? No kādām amatpersonām vai ekspertiem, kas patiesībā tādi nav?
Bieži mēs uzraujamies uz to, ka esam savākuši "kaulus" tēmai jeb faktus, un tad, intervējot kādus it kā ekspertus, tas faktoloģiskais materiāls neiet kopā ar to, ko viņi pauž. Respektīvi, nav kompetences, bet runā.
Tu pats to raidījumos gan laikam nevari atļauties, vai ne? (Smejas.) Nopietni runājot: ikvienam izrakties savā jomā līdz eksperta līmenim – tas būtu labs pienesums no mums katra. Uz ko tu balsties pats?
Man ir laba loģiskā domāšana, bet ļoti laba arī humanitārā. Valodas patīk, tās palīdz mācīties loģiku, analīzi…
Ak, jā, tu studējot itāļu valodu?
Jā. Un kā mēs valodu konstruējam – tā ir loģika. Arī visām novelēm, balādēm, ritmiem, visiem literārajiem žanriem ir konstrukcijas, formulas, ko arī var saistīt ar zināmu matemātiku, vai ne?
Es zinu, ka tu esi matemātikas fans, un esi teicis, ka māksliniekiem tās reizēm pietrūkst. Skolas gados tu gandrīz aizgāji uz fizmatiem. Vai vari pastāstīt par savu bērnību un ceļu līdz "Aizliegtajam paņēmienam"?
Mans stāsts nav nekas "super" ekskluzīvs: esmu rīdzinieks, mācījos 11. vidusskolā, kas vēlāk pārtapa par Franču liceju. Sākumā dzīvoju Mežaparkā, pēc tam pārvācāmies uz Ziepniekkalnu.
Vai tu spēj sarunāties franču valodā?
Saprast saprotu, runāt nerunāju – ja būsim godīgi. (Nosmaida.)
Vai tu vari izrunāt franču mīkstā "r" skaņu? (Smaids.)
Jā, ļoti labi varu izrunāt, un arī citas skaņas. Tieši izruna ir vienīgais, kas man ir palicis no franču valodas. Kad es Francijā saku vārdu "Merci!" (Paldies – red.) – viņi man jautā: "Vai jūs runājat franciski?"
?
Jā, pēc tik īsa vārda viņi spēj noorientēties, vai es esmu no runātājiem vai ne. Mēs arī latviski varētu uztaustīt, ja kāds teiktu "paldies" latviskā intonācijā.
Vai tev ir arī muzikālā dzirde?
Nezinu, vai ir, neesmu nekad mūzikā izglītojies, neesmu pat gribējis spēlēt nevienu mūzikas instrumentu, esmu tikai dziedājis skolas korī. Un vēlāk – jauktajā korī, bet iemesls tam vairāk bija iespēja tikt uz ārzemēm, nevis kordziedāšana kā tāda.
Un kāpēc itāļu valoda?
Man šķiet, ka tā ir mana bērnības fantāzija, jo mamma tolaik stāstīja, ka man bijis brālēns, kas pratis 13 valodas. Es pat nezinu, vai man vispār ir kāds brālēns? Taču mamma stāstīja, ka kaut kur Austrālijā man tāds esot. Tā daudzo valodu prašana tādam, uz ārzemēm aizceļojošam brālēnam, gan izklausās gluži loģiska, ja viņš uzauga multikulturālā vidē, kā tas pēckara gados bija. Tur bija stāsti, ka vecmāmiņa ir poliete, vectēvs – vācietis, un kādi vēl citi – citu tautību. Katrā gadījumā man tas vienmēr ir licies: Oho! Ja mēdz jautāt, ko tu labāk gribi – vai miljons draugu vai miljons dolāru? – man ne viens, ne otrs nav licies saistošs, bet kā superbagātību redzu: ja es spētu runāt visās pasaules valodās! Pie tam – ir tik interesanti, kā tie cilvēki, vecie itāļi, ir to valodu uzkonstruējuši? Piemēram, latviešu valodā kādu lietu tā nesaka kā itāļu valodā un otrādi. Vai arī – ir dažādas valodas, kas nāk no viena zara un kam ir daudz līdzīgu vārdu un sakņu, bet tad – viens vārds ir tieši tāds pats kā citai valodai no cita zara. Kā tas var būt? No kurienes? Kā, piemēram, var būt tā, ka Salacgrīvas vēsturiskā izloksne ir tāda pati kā Kurzemē? Nu re! Un tas ir no ģeogrāfijas. Pakaroja šajā krastā un aizbrauca karot tajā krastā. Un mani tas viss interesē!
Bet, atgriežoties pie franču valodas un Tavas grāmatas "Zīda čūska" (Gunta Bojāra grāmata, kas saņēma balvu "Zelta ābele 2011" kā labākais prozas darbs. Grāmata atklāj vīrieša juteklisko pasauli, ir stāsts par vīrieša un sievietes attiecībām – red.), vai tajā esošie franču valodas teksti ir tevis paša oriģināli radīti?
Jā, tie nav Googlē pārtulkoti. (Smaids.) Varbūt nedaudz pārbaudīti tikai.
Un Žaks, persona, kam tu grāmatā it kā uztici savas izjūtas un ar ko sarunājies, – tas ir…?
Tas ir franču dzejnieks Žaks Prevērs. Bija laiks, kad es lasīju Žaka Prevēra dzeju…
Oriģinālā?
Jā, Žaka Prevēra dzeju var lasīt, atšķirībā no "Parīzes Dievmātes katedrāles", piemēram. Prevērs ir mūsdienīgāks, viņš bija Čaka līdzgaitnieks, tāpēc viņa dzeja nav pilna ar vecvārdiem. Tur nav, piemēram, daudz senu sinonīmu, kā, piemēram, viņš lieto biežāk "teica", nevis "noņurdēja" vai citus sinonīmus.
Jā?
Bet gaume mainās, jo mainās laiks. Skolas laikā, starp citu, man ļoti patika Anšlavs Eglītis, un joprojām es ļoti novērtēju viņa eleganto stilu, bet tādā mūsdienu redzējumā - es nevaru viņu vairs lasīt. Man ļoti nepatīk liekvārdība – ka tu esi aizrāvies ar savu valodas virtuozitāti –, tas man šķiet patmīlīgi. Es to pat nosauktu par radošo pašapmierināšanos.
Nu, tādā salonlauvas situācijā Eglītim tas lieliski noder, bet es saprotu: tavs pašreizējais temps un arī tavs žanrs necieš liekvārdību…
Man patīk arī klausīties radio lugas, taču arī tur reizēm es saskaros ar kaut ko tādu. It kā zināmi rakstnieki, bet man gribas izsaukties: nu, stāsti man to stāstu, radi manī emocijas, neliec man priecāties par "noņurdēja", "novaukšķēja"…
Kas tev tik ļoti ir pret "noņurdēja"? (Smiekli.) Saki, vai itāļu valodas mācībām tev ir arī kādi tālāki mērķi – vai taisies dzīvot Itālijā?
Nē, man nav nekādu plānu.
Vai tu mācies grupā vai pie skolotāja?
Šobrīd mācības aprobežojas ar to, ka es reizi nedēļā skatos itāļu filmu un fiksēju vārdus, ko es tur nesaprotu.
Un visinteresantākajā, dramatiskākajā vietā nospied "stop" un ver vaļā vārdnīcu? (Smiekli.)
Nē, nē – skatos ar subtitriem! Tikai nesen atkal uzrāvos: skatījos filmu par 19. gadsimta sievieti, pirmo advokāti, un sapratu, ka esmu atkal iebraucis vecvārdu druvā, no kuriem nesaprotu nevienu.
Labi, liekam mieru itāļu valodai. Kā tu tiki līdz žurnālistikai? Vai beidzi franču skolu un devies uz žurnālistiem uzreiz?
Nē, nē. Man padevās matemātika, un skolotāja teica, ka man jāiet uz fizmatiem. Bet es nekādi nevarēju saprast, kas tie fizmati tādi ir. Mūsdienās tas ir skaidrāk – tu to izmācies un kļūsti par programmētāju vai līdzīgi. Arī mamma, kas kādu laiku tur bija mācījusies, mani sabiedēja, ka tur ir augstākā matemātika, traki grūta...
Bet tev jau tā nebija problēma…
Jā, jā, es varēju. Es gan biju slinks, bet galva man labi strādāja. Piemēram, centralizētā eksāmena izvēles daļā es paņēmu stereometrijas uzdevumus, kas man likās ļoti vienkārši.
Kas tas ir?
Tas ir līdzīgi kā ģeometrija, tikai ģeometrija ir plaknē, bet stereometrija ir 3D. Ar trešo dimensiju klāt.
Un uz fizmatiem tu neaizgāji?
Nē, es sāku Pedagoģijas fakultātē ekonomiku studēt, bet ātri sapratu, ka pedagogs nebūšu – man nepatiktos katru gadu stāstīt par vienu un to pašu. Tajā laikā arī mēs ar draugu bijām sadomājuši uztaisīt mūzikas žurnālu, trāpījās pat viens, kas bija gatavs izdot. Tā man nāca pirmā apjausma par to, kā tas ir – kaut ko rakstīt un analizēt –, jo skolā es nebiju nekāds labais sacerējumu rakstītājs…
Nebiji no tiem, kuru sacerējumus lasīja klasē, priekšā visiem?
Nē, bet vienu gadu skolā mums bija kaut kas līdzīgs literatūras olimpiādei. Visus sastūma vienā klasē – bija jāraksta par Čaku. Kā parasti, bija obligātie temati un izvēles temati. Es sapratu, ka Čaka biogrāfiju nezinu un neko nevaru uzrakstīt. Obligātie temati man arī nepatika, un tā es pirmo stundu nosēdēju, neko nerakstot. Tad es pajautāju sev: vai man to vispār vajag? Jo atzīmi par šo jau neliks. Un es skolotājai teicu, ka šitik saspiestā telpā, kur visi sēž viens pie otra, es neko nevaru uzrakstīt.
(Smiekli.)
Bet tad es tomēr piekāpos – aizgāju uz skolas ēdnīcu un uzrakstīju vairākus dzejoļus Čaka stilā. Tā sakot, neko neslēpjot. Un pēc tam, apbalvošanas ceremonijā, uz kuru es netaisījos iet, jo mani tas neinteresēja, man tika pat piešķirta kaut kāda balva. Par inovācijām vai kaut ko tādu.
(Smiekli.)
Jā, jā, jā – biju paķēmojies Čakam pakaļ. (Smaids.)
Tev ir tā – pie kā tu pieķeries, tur tu dabū balvu. Uzrakstīji grāmatu – tu gan sevi par rakstnieku nesauc –, bet dabūji balvu par labāko prozas darbu, uztaisīji filmu – saņēmi "Lielo Kristapu" (dok. filma "Vīrietis un dālijas", 2018), arī "Aizliegtais paņēmiens" ir visvairāk apbalvotais raidījums Latvijas Televīzijā. Tev piemīt tāds ass jūtīgums – spēja saklausīt vibrācijas, kā tu savā grāmatā raksti – "Parakājos sevī un atradu". Arī sacerējumā par Čaku – tu varbūt gluži intuitīvi rīkojies kā Čaks: viņš taču savu dzeju rakstīja kafejnīcās, arī tu aizdevies uz skolas ēdnīcu…
Čaka gadījumā man vienkārši likās muļķīgi apcerēt kaut kādus viņa dzīves biogrāfiskos ciparus vai faktus. Man gribējās atrast kaut ko savu. Un es arī diezgan skaidri apzinājos, ka neviens no teicamniekiem, kas man olimpiādē sēdēja blakus, neviens savus dzejoļus nerakstīs. Tāpēc toreiz es to uztvēru kā savu pienesumu šajā pasākumā.
Jā, saprotu. Laikam joprojām tev svarīgi atrast savu pienesumu sabiedrībai.
Varbūt. Arī, piemēram, teātrī man nepatīk, ja aizraujas tikai ar formu un zaudē stāstu. Ja man piemēram, pasaka, ka "Pūt, vējiņi!" būs jaunā formā, tad man gribas pajautāt – kas tad vainas vecajai? Vai tu pie "Pūt, vējiņi!" vari kaut ko izdomāt jaunu? Man šķiet, ka klasika ir ļoti pašpietiekama. Ok, Seņkovs uzliek kori uz skatuves, un tie ir "Pūt, vējiņi!" jaunā formā. Vai man tas ir interesanti, ja viņš tajā pazaudē veco klasiku?… Esmu teātrī vīlies. Es sagaidu labus dialogus, labu stāstu.
Es saprotu, ko tu saki. Bet atgriežoties pie tevis paša: vai galu galā tu žurnālistiku aizgāji studēt?
Jā, aizgāju.
Un tava nopietnā žurnālistikas prakse sākās "Dienā", vai ne?
Sākumā strādāju avīzē "Labrīt", tad tirgū parādījās "Jaunā Avīze", kam īpašnieki bija saistīti ar alkohola "Mono M" grupu. Tajos laikos jau teju visiem oligarhiem bija avīzes, un tādā vienā es arī strādāju, biju Ziņu dienesta vadītājs, man bija gadi 25. Un kad uz šādu pašu amatu konkursu izsludināja "Diena", es pieteicos. Bet ziņu dienesta vadītājs "Dienā" ir pavisam kas cits nekā "Jaunajā Avīzē" – tas bija apmēram kā reģionālās televīzijas vadītājs izdomātu pieteikties vadīt raidījumu BBC kanālā. "Dienā" man toreiz paprasīja, cik man to gadiņu esot, bet tajā pašā laikā kaut ko manī laikam ieraudzīja, paņēma mani par korespondentu.
Mhmm?
Jā, un tad vēlāk es tur kļuvu par Foto nodaļas vadītāju. Biju mācījies pie mūsu foto klasiķa Krieviņa, līdz ar to sapratu pamatlietas – ko nozīmē zelta griezums, kompozīcija un kadrējums. Ideja bija tāda, ka es menedžēju, ne jau fotografēju pats. Manā pakļautībā bija trīs foto zvaigznes – Ilmārs Znotiņš, Aivars Liepiņš, Uldis Briedis –, un tad iedomājies situāciju, ka viņiem uzrodas vadītājs, divdesmitpiecgadīgs džeks, kam nekad dzīvē nav bijusi sava personālizstāde, nekas nav bijis. Bet man rezultāts bija jāpanāk. Ar Uldi Briedi mums dažkārt bija saķeršanās, jo ir savi likumi, ko prasa avīzes fotogrāfija. Tā atšķiras no mākslas foto. Paldies Dievam, ka viņš man nesasita purnu, jo bija brīži, kad Briedis bija ļoti dusmīgs uz mani.
Koriģēji viņa bildes?
Uz to pusi. Nodega Minhauzena muzejs, Uldis Briedis atved bildes – krāsmatas. Vai no bildes var pateikt, ka tas ir Minhauzena muzejs? Nē! Vai var nojaust, kas tā ir par vietu? Nē! Es toreiz to neatļāvos Uldim Briedim pateikt, taču tas izskatījās pēc Ķengaraga nodegušas bomžu mājas.
Jā.
Ziņu fotogrāfijā jābūt vismaz nojausmai, kur tas noticis. Un es aizsūtīju uz to pašu vietu Aivaru Liepiņu.
Otrreiz?
Otrreiz. Un Aivars Liepiņš atveda to, ko man vajadzēja – no nodegušās mājas nes ārā Minhauzena statuju. Skaidrs, ka tā bija mazliet inscenēta fotogrāfija. Ir dažādi paņēmieni, kā uztaisīt ziņu žanram atbilstošu bildi, bet tad, kad Uldis uzzināja, ka kaut kāds zaļoksnis manā personā ir izbrāķējis viņa bildes, tad viņš man gandrīz sita pa purnu.
Vai tādas situācijas bijušas arī "Aizliegtajā paņēmienā"? Ka tevi grib piekaut, izsist mājai logus vai ko līdzīgu?
Droši, ka ir. Bet es vados pēc principa "Pats vainīgs!" Nu pieņemsim, viens džeks Centrāltirgū algo bandu, kas tirgo cigaretes. Mēs viņu parādam, atklājam visu, ko viņš tur dara.
Nu, jā?
Nu, ko viņš var man? Viņš var atnākt pie manis un sasist man purnu, bet mana atbilde ir: "Pats vainīgs! Ne jau es tirgoju cigaretes! Tu tirgo cigaretes!"
(Smiekli.) Jā, jā, jā…
Nu, mums ir bijušas slēptās sarunas ar tādiem puišiem, un es esmu teicis viņiem to! Es saprotu, ja kādā disenē viens džeks otram noceļ meiteni, tad tur ir kaut kāda jēga. Bet šajā gadījumā, ko tas cigarešu tirgonis var man pārmest? "Tu parādīji mani pa televizoru!" – bet es viņam atbildu: "Jā, bet tāds ir mans darbs: parādīt kaut ko pa televizoru! Un tu ļoti labi zini, ka nedrīkst tirgot cigaretes! Tu ļoti labi zini likumu! Vai es tirgoju? Tu tirgo! Tātad pats vainīgs!"
Nespēju noticēt, ka ar šiem argumentiem patiešām pietiek?
Labi, es šo argumentu mazliet trivializēju, bet tas labi strādā. Viņš taču neapvainojas uz policistiem, kas viņam sastāda administratīvo protokolu. Tāds ir policistu darbiņš. Žurnālistiem savukārt atkal ir citāds darbiņš. Viņš varbūt to nezināja, tagad zinās.
Jā, tā laikam ir. Tad, kad tu pēc "Dienas" atnāci uz Latvijas Televīziju, jau biji žurnālists ar pieredzi, vai ne? Un lai arī tu negribēji būt pedagogs, kaut kādā mērā jau cilvēki, līdzīgi kā tavs nelegālo cigarešu tirgonis, kaut ko iemācās caur tevi?
Savā ziņā. Bet man nekas privāti nav pret viņu. Tas, kas mani visvairāk izbrīna sabiedrībā, ir citu cilvēku nepieņemšana. Kāpēc tu kā cilvēks jūties augstāks par citu cilvēku? "Es esmu pārāks par kādu citu!" – šādu konceptu es nesaprotu. Tad man gribas pateikt: ja jūties tik liels, aizej un vasaras naktī nostājaties zem zvaigznēm! Un ātri vien sapratīsi, cik tu esi mazs.
Tu jau izklausās pēc de Sent-Ekziperī (smaids) – rakstnieks un francūzis bija, un lidotājs. Vispār žurnālistus arī varētu saukt par pilotiem. Vai, kā lasīju nesen kādā no pētījumiem, žurnālisti tika salīdzināti ar gidiem, kam cilvēki jāizved cauri informācijas gūzmai, cauri devītajam informācijas vilnim, kas nāk pār mūsu galvām.
Gids, atklājējs, arī mazliet pedagogs… Gids nav slikts salīdzinājums. (Smaids.)
