“Problēmu nav tad, kad ir trīs galvenie faktori - motocikls, dokumenti un dzīvs īpašnieks. Tikko šeit kaut kas iztrūkst, parādās lielas problēmas,” stāsta biedrības “Retromoto” vadītājs Jānis Liņķis. Viņam pašam pieder deviņi retro motocikli, bet viņš atzīst, ka varētu būt arī vairāk, jo no detaļām, kas atrodamas mājās, kopā varētu salikt vēl pāris spēkratus. Tomēr saliktos reģistrēt nebūs iespējams, jo tiem pēc likuma nav nosakāms īpašnieks.
“Biežākā problēma ir tā, ka ir motocikls un dokumenti, bet nekas nav zināms par īpašnieku. Tā ir gandrīz vai ikdiena,” skaidro Liņķis.
Tomēr līdzīgā gadījumā pie motocikla izdevās tikt kolekcionāram Mārim Pebo. Viņš 2011.gada rudenī vēlējās iegādāties kaimiņa motociklu. Tā īpašnieks bija miris jau vairāk nekā 20 gadus, mirusi arī īpašnieka sieva, un motocikls ar pazaudētiem dokumentiem šķūnītī glabājās gadiem. Lai Māris to iegūtu savā īpašumā, gada garumā bija jāiet cauri mantojuma procedūrām, lai motocikls legāli nonāktu īpašnieka dēla rokās.
“Bija jāpierāda tas, ka motocikls, kas atsevišķi nebija pieminēts nevienā mantojuma lietā, vispirms ir pārgājis no tēva uz māti un pēc tam no mātes uz dēlu. Un pa vidu vēl ir pieteikums uz to, lai viņu var novērtēt, jo par to vēl bija jāsamaksā mantojuma nodoklis,” stāsta Pebo. Spēkrats toreiz tika novērtēts 70 latu vērtībā, bet izmaksas par notāru pakalpojumiem bija daudzkārt lielākas.
Kāds cits retro motociklu cienītājs uzskata, ka piņķerīgās shēmas radušās likumdošanas dēļ: "Retro mīļotāji ir spiesti meklēt apkārtceļus, kas ne vienmēr ir legālākie, kaut arī moča izcelsme ir pilnīgi legāla, bet nav pierādāma. Tad nu rodas dažādas kombinācijas, kad tiek pirkts viens mocis bez dokumentiem, piepirkts lūznis ar dokumentiem un finālā no abiem kaut kas uzbūvēts."
Arī Liņķis zina šādus gadījumus: “Piemēram, man ir brīnišķīgs, IŽ mocis, bet nav dokumentu. Tad es nopērku tieši tādu pašu IŽ ar dokumentiem, no viņa paņemu rāmi un visu pārkrāmēju. Šī atkal ir it kā stulba darbība, bet viss ir legāli un likumīgi,” stāsta moto kluba vadītājs.
Tāpat latvieši motociklus dodas piereģistrēt Lietuvā vai Igaunijā, kur seno spēkratu reģistrācijas likumi ir maigāki, stāsta Liņķis. Motociklu forumos arī lasāms, ka tiek jautāts, vai iespējams mainīt motocikla rāmja numurus. Tomēr citi foruma lietotāji no tā attur, jo šāda darbība ir uzskatāma par krimināli sodāmu.
Likums neļauj reģistrēt motociklus, kam nav nosakāms īpašnieks
“Ir nepieciešams dokuments, kas apliecina transportlīdzekļa tehniskās uzskaites datus. Tā ir reģistrācijas apliecība vai arī ir tehniskā pase, ja tev pieder retromotocikls. Ja viņš pieder citam cilvēkam, tad jāskatās dokumenti, kas apliecina īpašuma tiesības,” skaidro Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārstāvis Jānis Voiks.
Citādi gan ir ar pirmskara motocikliem. Tiem dokumentus var iegūt Antīko automobiļu klubā (AAK). Tas ļauts spēkratiem, kuri ir ražoti pirms Otrā pasaules kara, ja motocikls ir atjaunots vai saglabāts oriģinālā izskatā. Ar jaunākiem tas vairs nav iespējams, stāsta AAK vadītājs Agris Šmits.
“Pēckara tehnikai ir īpašnieks, viņš ir pierādāms un atrodams. Protams, tas nav viegli, bieži vien šie īpašnieki jau ir aizgājuši aizsaulē un nav nekādu radinieku. Bieži vien prasa, vai tad klubam ir žēl veikt šo reģistrāciju? Pirmkārt, tas nav juridiski korekti, jo pastāv iespēja, ka kaut kur ir likumīgais īpašnieks. Un šādi precedenti ir bijuši, kad cilvēks atrod kaut kādu braucamrīku, iegulda savu darbu, laiku un lielus līdzekļus. Un tad uzrodas īstais īpašnieks, kuram ir visas tiesības uz šo braucamrīku,” stāsta Šmits.
Viņš arī atklāj, ka Antīko automobiļu kluba pārstāvji ir runājuši ar Ceļu satiksmes drošības direkciju (CSDD), lai šo procesu padarītu vienkāršāku, jo gan viņu, gan citu moto klubu un sabiedrības interesēs ir saglabāt senos spēkratus. Tomēr pagaidām rezultāta nav.
Motocikls pirms...
... un pēc atjaunošanas
