"Mums ir dažādas emocijas, kuras mēs pazīstam: prieks, bēdas, bailes, dusmas utt. Katra šī emocija ir kāds noteikts ķīmisks kokteilis mūsos, – visi tie serotonīni, dopamīni, adrenalīni un tā tālāk. Laime ir šāds viens noteikts spektrs šādam ķīmiskam kokteilītim, kuru mēs varam pieredzēt. Tad, kad mēs to pieredzam, mēs sajūtam to kā labsajūtu, prieku, apmierinātību, mieru, piepildījumu. Tam apakšā ir noteikts ķīmisks kokteilis, kuru mūsu ķermenis ir uzražojis," atbildot uz jautājumu, kas ir laime, vērtēja Stabingis.
Savukārt Gulbe piebilda, ka laime ir subjektīvs stāvoklis – kas der vienam, neder kādam citam.
"Tas nav tikai par apstākļiem, bet par to, kādi ir mūsu gēni, kādas ir mūsu personības iezīmes, kas nosaka to, cik varbūt mums katram individuāli ir viegli būt laimīgam," viņa uzsvēra.
Pētnieki, analizējot atšķirīgos dzīves apstākļos augušu identisko dvīņu laimes izjūtas līmeni, secinājuši, ka tas ir līdzvērtīgs neatkarīgi no apstākļiem. Laimes modelis, ko pētnieki piedāvā, balstoties uz saviem atklājumiem, skaidro, ka laimes izjūtas pamatā 50% ir iedzimtība.
Stabingis, to komentējot, iebilda: "Jā, bet svarīgi, kas ir tā otra puse. Otra puse sadalās divās daļās – 10% ir apstākļi un 40% ir mūsu domāšana, mūsu attieksme. Ja tos 50% iedzimtības mēs nevaram mainīt, tad tas, kur mēs parasti pieliekam pūles, ir pie tiem 10% ārējos apstākļos."
Vienlaikus ārējie apstākļi patiesībā spēlē daudz mazāku lomu laimes izjūtā, nekā domāšana.
"Es gribētu piebilst pie domāšanas daļas, ka ļoti nozīmīgi arī ir tas, cik mēs katrs individuāli augstu vērtējam laimes nozīmi vispār mūsu dzīvē. Arī tas ir būtisks faktors. Dažkārt, jo augstāk mēs novērtējam laimes nozīmi mūsu dzīvē, jo vairāk sākam dzīties pēc laimes, jo nelaimīgāki mēs beigu beigās varam kļūt," piebilda Gulbe.
Viņa piekrita, ka gan gēni, gan vide, kurā cilvēks ir audzis, ietekmē to, kā tiek domāts par laimi un cik augstu vērtību skalā tā atrodas, bet pats galvenais tomēr ir paša domāšana.
"Tas, kas ir iedzimts, tas ir iedzimts. Manī var būt ir iedzimtas kaut kādas tendences, noslieces, tieksmes uz kaut ko vienu – būt depresīvākam, apcerīgākam, skumīgākam, melanholiskākam. Jā, tas ir iedzimts, bet, neskatoties uz iedzimtību, mums visiem ir iespēja kaut ko darīt. Mums ir lielisks piemērs, kuru visi zinām, – Vinnijs Pūks, Ēzelītis Iā un Sivēns. Ēzelītis Iā ir vienkārši ģeniāls meistars atrast notikumiem tādu interpretāciju, ka ir slikti, un tā ir viņa domāšana. Lai kas notiktu, viņš ieraudzīs, kādā veidā šo notikumu var interpretēt, ka tas ir slikts, nelāgs, bēdīgs.
Mums visiem ir iespēja būt gan Ēzelītim Iā, gan Vinnijam Pūkam. Jautājums ir, vai mēs izvēlamies piefiksēt, pamanīt savu domāšanu un mainīt savas domas," uzsvēra Stabingis.
Gulbe skaidroja, ka transformēt savu domāšanas veidu var, pamanot un pievēršot uzmanību savām domāšanas kļūdām. Pie domāšanas kļūdām var pieskaitīt pārmērīgu katastrofizēšanu, negatīvā izcelšanu, pesimismu.
"Katram vajag pievērst vairāk uzmanības saviem domu procesiem ar apzinātības palīdzību un kļūdas pamanīt. Tas būtu pirmais uzdevums – pamanīt savus domu procesus un sākt tos izvērtēt," ieteica klīniskā psiholoģe.
To var darīt gan individuāli, pierakstot savas domas dienas gaitā un vēlāk analizējot tās, gan pārrunājot ar kādu tuvu cilvēku vai speciālistu.
"Laimes izjūta, manuprāt, veidojas no manas attieksmes pret to, kas notiek. Negatīvā attieksme ir ar pretenzijām, sūdzībām, nepieņemšanu, negativitāti, ka tas, kas notiek, man neder, ka tas ir slikti, nav pareizi. Otra savukārt ir pieņemoša, ar pateicību, ar laipnību. Šīs ir divas fundamentālās attieksmes – vai man ir pretenzijas pret dzīvi vai pieņemoša attieksme pret dzīvi," secināja Stabingis.
