"Jaunmuižas" mājas saimniece Sigita sulas no piemājas kļavas tecina jau trešo gadu – tas ir kā sava veida pavasara rituāls.
"Es ik pa laikam atceros, nākot pavasarim, ka agrā bērnībā Kurzemes pusē bija lieli sniegi un opis atnesa pirmās kļavu sulas," stāstīja "Jaunmuižas" mājas saimniece Sigita Pildava.
Un tagad viņa savā veidā turpina vectēva lietu – braucot ciemos, ņem līdzi sulas kā cienastu un arī savus viesus sagaida, piedāvājot saldo un auksto dzērienu.
"Kopš es šeit dzīvoju, vairāk tā ir kļavu sula, jo šī ir no vecajām aleju kļavām, kas ir ārkārtīgi garšīgas. Viņa ir tāda salda, īpatnēja," atzina Sigita Pildava.
Sulu dzeršanas lielākā vērtība ir organisma attīrīšana.
Lai arī daudziem šķiet, ka, dzerot lielu daudzumu sulas, uzkrāsies visai sezonai minerālvielas, tomēr tā nav.
"Minimālos daudzumos satur minerālvielas – kāliju, magniju, mangānu. Galvenais ieguvums paliek uzņemtais šķidrums, kas nereti daļai Latvijas iedzīvotāju ir nepietiekamā daudzumā," norādīja uztura speciāliste Agnija Irkle.
Dienā var lietot vienu divus litrus.
Dzerot pārspīlēti daudz, var rasties krampji, sāpēt galva vai izjust nelabumu.
"Nebūtu arī jāizmirst, ka bērzu un kļavu sulas satur cukurus. Kaut gan tie glikozes un fruktozes veidā, jāatceras, ka arī tie var celt cukura līmeni," piebilda Agnija Irkle.
Izrādās, kļavu sulas var tecināt vairākas reizes gadā. Laboratorijās novērots, ka simulējot temperatūras svārstības, kļavai novēroti 12 cikli, kad koks var sākt dzīt sulas, pārtraukt un atkal sākt.
"Koks skaita kaut kādas noteiktas stundas zem kaut kādām gaisa temperatūras robežām – pēc tā koks saprot, ka ir apmēram ziema un temperatūras summa ir savākta, un tad viņš domā, ka tagad varētu būt pavasaris un sākt pārvadīt augšanai nepieciešamos cukurus un citas vielas," skaidroja "Silava" pētnieks Oskars Krišāns.
Sulas var iegūt, gan nolaužot zariņu un uzkarinot pudeli, gan izdarot ne pārāk lielu, līdz 10 milimetriem diametrā urbumu stumbrā, kas nav dziļāks par vienu centimetru.
Kļavu vai bērzu sulu tecinātājiem ieteikums, kā saudzēt kokus – nedzīt tajos tapas.
"Nevajag spiest nekādas tapiņas iekšā, tas tikai paildzinās kokam mocības un nespēs to vietu tik labi aizaudzēt, šī tapiņa var kalpot kā laba vide sēņu attīstībai. Atstājam šo urbumu vaļā, un koks pats aizdziedēs ciet," atgādināja Oskars Krišāns.
Runājot par bērziem, novērots, ka vairāk sulu ir tiem, kas aug mitrākās vietās, savukārt saldāka sula būs bērzos, kuri aug vieni plašākā teritorijā.
