Kognitīvie procesi – uzmanība, uztvere, atmiņa
"Kognitīvie procesi ir mūsu izziņas procesi, kā mēs izzinām, saprotam pasauli, uztveram pasauli. Pirmā lieta, par kuru mēs domājam, ir uzmanība. Viss sākas ar uzmanību, kam es šobrīd pievēršu lielāku uzmanību – tavām skaistajām acīm, telpai vai varbūt iekšējiem procesiem, varbūt man šobrīd kurkst vēders, varbūt es gribu ēst, varbūt kāda atmiņa man šobrīd ir fonā un es domāju par to, kas notika no rīta," skaidroja Blomniece-Jurāne.
Vienlaikus cilvēku ietekmē ārkārtīgi daudz stimulu – gan mūsu ķermenī, gan ārpus tā, līdz ar to nepārtraukti notiek izvēle, kam tieši mēs pievēršam uzmanību. Tā ir jāizdara katru mirkli, katru sekundi.
"Tādēļ mēs, pētot kognitīvos procesus, ļoti pētām arī uzmanību, kā mēs to koncentrējam, cik to spējam sadalīt un kā to spējam arī novērst, jo faktiski, lai es šobrīd spētu veiksmīgi runāt, man ir jāspēj novērst uzmanība no daudzām lietām, un tās var būt ļoti nozīmīgas lietas," norādīja Blomniece-Jurāne.
Tāpat kognitīvie procesi ir arī par uztveri, par to, kā cilvēki uztver pasauli. Tas notiek ar maņu palīdzību – ar redzi, dzirdi, garšu, tausti un sajūtu, kā arī katram cilvēkam ir sava atmiņa, sava pieredze, un tas viss vienā brīdī rezultējas uztverē.
"Vēl mums ir atmiņa. Mums ir jādomā par to, kā mēs atceramies lietas, un mēs varam atcerēties lietas gan pēc pieredzes, gan arī faktus. Citam cilvēkam ir vieglāk atcerēties faktus, bet citam vieglāk atcerēties informāciju pēc pieredzes. Īpaši tādu informāciju, kura ir saistīta ar emocijām," skaidroja Blomniece-Jurāne.
Svarīga arī valodas izpratne
Vēl viens svarīgs kognitīvo procesu aspekts ir valodas izpratne – cik labi cilvēks saprot valodu un to, kas tiek viņam jautāts. Klīniskā psiholoģe minēja piemēru, vienu gadījumu viņas praksē, kad kāda mamma meklēja palīdzību, jo viņas bērnu skolotāji sauc par slinku un spītīgu, jo viņš neatbild uz viņu jautājumiem, uz kuriem patiesībā zina atbildes.
"Mamma man stāsta, ka viņam ir uzdots – nosauc piecas dabas parādības, un tas bērns sēž un nedara neko. Vai tiešām viņš nezina, ka ir lietus, vējš un sniegs? Viņš zina. Tad es mammai jautāju – vai viņš zina, kas ir dabas parādības? Vai viņš zina šos jēdzienus? Mamma aiziet mājās un saprot, ka šis bērns tiešām neizprot vispārīgus jēdzienus – tādas lietas, kuras nav saistītas ar konkrētu situāciju," stāstīja Blomniece-Jurāne.
Šajā piemērā bērns tika nosaukts par slinku un spītīgu, kad patiesībā vienkārši viņa spējas uztvert un izprast valodu ir nedaudz pazeminātas.
Pasauli katrs uztver citādāk
Apvienojot kognitīvos procesus un valodas izpratni, nonākam līdz tam, kā katrs cilvēks domā un uztver pasauli, un tas, atkarībā no pieredzes, patiesībā var būt ļoti atšķirīgi. Blomniece-Jurāne minēja vēl vienu piemēru no savas prakses – par to, kā bērns var uztvert nepazīstamus priekšmetus.
"Puisītim ir pirmā klase, un viņš skolā mācās peldēt. Puisītis atnāk mājās un saka – "es vairs peldēt neiešu, trenere sit un grib noslīcināt bērnus, man no viņas ir bail". Tā ir viņa uztvere, viņa interpretācija. Šādi viņš ir sapratis, kas notiek. Ja šis puisītis ir redzējis filmas vai piedzīvojis tādus faktus, ka, ja cilvēkam ir liels koks rokā, viņš ar to grib sist, viņš interpretē – ja skolotājas rokā ir garš kāts, tad vienīgais, ko viņa ar to var darīt, ir sišana. Viņam nav citas pieredzes," stāstīja Blomniece-Jurāne.
Iespējams, bērns to ir redzējis kādā filmā, ka ar šāda izskata gariem kokiem cilvēki viens otru sit, un tāpēc viņš nesaprot, ka ar līdzīgu priekšmetu peldēšanas trenere patiesībā bērnus var glābt un izvilkt no ūdens.
"Tad mamma uzdod jautājumus, un viņš sāk analizēt – vai tiešām tā skolotāja sita ar to koku? Viņš sāk salīdzināt faktus un saprot, ka nē, viņa nevienam nesita. Bet varbūt bija tā, ka kāds bērns pieķērās pie koka? Jā, tā bija. Tādā veidā, caur jautājumiem un analīzi, bērns izdara spriedumu, ka pastāv vēl citi iemesli, kādēļ cilvēki tur rokā lielus kokus," stāstīja Blomniece-Jurāne.
Lai izdarītu šādus secinājumus, nepieciešams ieslēgt domāšanas procesus, nepieciešama prasme analizēt, salīdzināt un galu galā pieņemt lēmumu, balstoties gan uz pieredzi, gan paredzot citādākas situācijas – kā vēl varētu būt.
Atšķiras arī spēja koncentrēties
Lielākajai daļai cilvēku kognitīvie procesi ikdienā notiek automātiski un par tiem nav jādomā. Gan uzmanību, gan citas spējas lielākoties automātiski pievēršas tam, kas konkrētajā brīdī smadzenēm šķiet svarīgāks.
"Ja šobrīd pēkšņi atskanētu ļoti skaļš troksnis, lai cik es gribētu koncentrēt uzmanību uz to, ko mēs šobrīd runājam, mana uzmanība noteikti būtu pie tā trokšņa – tas notiktu automātiski, jo tas ir dzīvībai svarīgi," skaidroja Blomniece-Jurāne.
Vienlaikus ir cilvēki, kuriem pat neliels fona troksnis, par kuru ir absolūti skaidrs, ka tas nevienu neapdraud, traucē un neļauj koncentrēties darāmajam darbam. Viņiem, lai koncentrētos, nepieciešams absolūts klusums, un tas ir tieši saistīts ar to, kādas ir viņu spējas fokusēt, sadalīt vai novērst uzmanību.
"Ir arī cilvēki, kuriem ir daudz vieglāk funkcionēt, ja viņi vairākus stimulus dzird vienlaicīgi, jo tad viņi tīši fokusē uzmanību uz kādu vienu lietu, jo, ja cilvēkam uzmanība ir izkaisīta, viņam ir diezgan grūti pastāvīgi pievērst uzmanību kaut kam vienam noteiktam," norādīja Blomniece-Jurāne.
Kā kognitīvās prasmes trenēt?
Gan uzmanība, gan uztvere, gan atmiņa ir prāta spējas, kuras iespējams uzlabot un ietekmēt. Kā to darīt?
"Es uzreiz atklāšu lielāko noslēpumu – lecam pāri žogiem un kāpjam kokos jeb sportojam. Zinātniski ir pierādīts, ka faktiski visefektīvākais veids, kā trenēt kognitīvās prasmes, ir sports un ļoti intensīva fiziskā kustība, es gribētu teikt, katru dienu – vismaz stundu.
Ja mēs tā vienkārši pastaigāsimies pa ielu, tas var nebūt tik jaudīgi, lai mēs varētu savas kognitīvās spējas trenēt," norādīja Blomniece-Jurāne.
Vienlaikus klīniskā psiholoģe uzsvēra – cilvēki ļoti bieži domā, ka, ļoti koncentrējoties, ar dažādām metodēm satrenēs savu atmiņu un uzmanību un nu būs superspējīgi, bet patiesībā ar to jābūt ļoti uzmanīgiem.
"Jā, mēs varam uztrenēt savu spēju koncentrēties, savu reakcijas ātrumu, savu uztveres ātrumu, spēju sadalīt uzmanību, bet noteiktā lietā un vietā. Piemēram, pie manis uz praksi atnāk bokseris, kurš ir Baltijas līmenī pirmajās vietās. Šim cilvēkam ir ļoti laba koordinācija, uztveres ātrums, reakcija, bet viņš ir nesekmīgs latviešu valodā, angļu valodā un matemātikā, un šim puisim ļoti smagi ir mācīties matemātiku. Lai arī cik viņš ir uztrenējis šīs savas funkcijas – uzmanību un reakcijas ātrumu, tas nenozīmē, ka viņš to varēs realizēt matemātikā. Tad, kad ir matemātikas stunda, viņa prāts nobloķējas, viņš raud," stāstīja Blomniece-Jurāne.
Tātad jāņem vērā, ka pat augsti attīstītas kognitīvās spējas vienā jomā automātiski nenozīmē, ka tās attieksies arī uz citām. Arī tie cilvēki, kuri augstā līmenī prot spēlēt šahu, matemātikā vai citās dzīves jomās var nebūt izcilnieki.
"Mums ir jāatceras, ka mēs neesam vienkārši roboti. Uzmanība, atmiņa, domāšana, uztvere – tas viss ir saistīts vēl arī ar emocionālo sfēru.
Emocijas, attieksme un gaidas par procesu un interese par procesu ļoti ietekmē to, kā man veiksies. Emocionālā attieksme ietekmē rezultativitāti. Tāpat jāsaprot, ka kognitīvās spējas ir iedzimtas. Tā ir tāda tīri neiroloģiski noteikta funkcija, kā mūsu smadzeņu darbība funkcionē. Ja man ir ļoti īslaicīga uzmanība un man ir ļoti grūti sadalīt uzmanību, visticamāk, ka tā tas būs visu mūžu. Es varu to trenēt – konkrētās darbībās šo uzmanību koncentrēt ilgāk, un to tiešām var uztrenēt, bet tas nenozīmē, ka es tagad visās jomās būšu ļoti uzmanīgs," uzsvēra Blomniece-Jurāne.
