"Cilvēks mainās tad, ja pats to grib. Ja negrib, tad ar laiku cilvēku maina situācija. Ja cilvēks izvēlas izstumt situācijās radušās izmaiņas no savas apziņas, tad rodas problēmas, un problēmas nerisinās. Tad vienā brīdī apnīk esošais emocionālais, garīgais un fiziskais nogurdinošais stāvoklis, un vienā dienā cilvēks pieņem lēmumu mainīties. Tas ir garš ceļš līdz pilnībai, lai no dotajām situācijām kaut ko iemācītos un varētu ar šiem ieguvumiem operēt jeb strādāt turpmākajā dzīvē. Dzīve ir dota, lai kaut ko pieredzētu, un pieredze ir pats labākais, kas var notikt ar cilvēku." Tā 2012. gada 20. oktobrī, pirms vairāk kā 11 gadiem, rakstīja Ieva Melne.
Klīniskā psiholoģe atzina, ka joprojām piekrīt šīm savām atziņām – no pieredzes tiešām ir vērts mācīties, lai arī kāda tā būtu, jo pieredze palīdz mainīties un iet uz priekšu. Ir daudz cilvēku, kas saka, ka gribētu mainīt savu dzīvesveidu, ēšanas paradumus vai dzīvesvietu, bet līdz tam nenonāk.
"Lai kaut ko mainītu, ir svarīgi saprast, kāpēc es to gribu mainīt. Ja mēs varam atbildēt uz šo jautājumu, kāpēc es vēlos mainīt dzīvesvietu vai kāpēc es vēlos mainīt savus ēšanas ieradumus, tad tur mēs arī varam atrast savu motivāciju. Tātad kaut ko, pie kā mēs varam pieturēties un uzstādīt mērķi. Papildus pie daudzām lietām, ko vēlamies mainīt, svarīga ir arī disciplīna," skaidroja Melne.
Par to, ka pārmaiņas dzīvē vispār nepieciešamas, visbiežāk liecina iekšēja konflikta sajūta un neapmierinātība ar esošo lietu kārtību.
"Tās visas iekšējās mūsu domas un sajūtas ir patiesas. Jautājums ir – ko mēs ar to visu iesākam? Ja mēs, piemēram, nokļūstam atkārtotās situācijās un atkārtoti reaģējam vienā un tajā pašā veidā, tas notiek tādēļ, ka saprotam, ka šī uzvedība vai reakcija ir kā droša sajūta.
Tas ir droši – atkārtot to pašu aizsardzības mehānismu, uzvedību vai reakciju. Tādēļ bieži vien ir grūti mainīties, jo nemitīgi esi vienā un tajā pašā ciklā," norādīja Melne.
Pārmaiņas var notikt tikai tad, ja cilvēks atrod motivāciju un iedvesmu uzstādīt sev mērķi, turklāt raugās uz to nevis kā uz kaut ko kaitinošu vai nogurdinošu, bet gan izaicinošu.
"Ja mēs izvirzām sev izaicinājumu, tad dažkārt tas izvēršas kā tāds eksperiments, un eksperiments savukārt nozīmē rezultātus. Līdz ar to noteikti ir jābūt iekšējai sapratnei, kāpēc es šo daru un ko tas man nozīmē, jo nozīme, ko mēs piešķiram konkrētai darbībai vai uzvedībai, ko vēlamies attīstīt, mainīt vai uzlabot, ir svarīga," skaidroja Melne.
Turklāt arī negatīva pieredze var izvērsties par labām pārmaiņām. Ja cilvēki maina darbu, aiziet pensijā vai piedzīvo šķiršanos, bieži vien šī pieredze sniedz jaunu, pozitīvu atklāsmi un skatījumu par to, ko darīt tālāk, uz kurieni virzīties. Protams, ne visi spēj saredzēt pozitīvo, tā vietā koncentrējoties uz to, kas zaudēts, nevis iegūts.
"Ir svarīga arī cilvēka personība. Ir pamata iezīmes, kura dzīves laikā īpaši nemainās, kas iet kopā ar atvērtību, apzinīgumu, ekstraversiju, spēju būt pieņemošam un neirotismu, kas katram cilvēkam piemīt dažādos intensitātes līmeņos. Atkarībā no tā, cilvēki vai nu pretojas labākām izmaiņām vai tomēr nepretojas.
Ir jāmēģina skatīties, kāds es esmu kā cilvēks – vai man negatīvā pieredze ir kā čemodāns, ko velku sev līdzi un pie katras situācijas to pieminu vai arī mēģinu tomēr būt atvērts un paskatīties plašāk uz situāciju, pasauli un cilvēkiem, un pats sev piedāvāju – varētu būt citādāk, es varu tikt ar šo galā," uzsvēra Melne.
Negatīvo pieredzi, protams, ir ļoti viegli atcerēties, jo negatīvās emocijas ir ļoti spēcīgas, taču šīs emocijas var likt lietā, lai pievērstos pārmaiņām.
Pārmaiņas īstenot ir vieglāk arī tad, ja par savu mērķi izstāstām kādam citam. Tas savā ziņā uzreiz uzliek atbildību pie tā pieturēties. Ir cilvēki, kas savā starpā slēdz derības vai pat sacenšas, un tas pārmaiņas padara interesantas un aizraujošas. Protams, tas nav obligāts priekšnosacījums, lai pārmaiņas izdotos īstenot.
"Nav obligāti jābūt iesaistītam vēl vienam cilvēkam. Svarīgi ir paskatīties, ko pārmaiņas dos sev pašam, jo ja tu pats sev iedod šo uzdevumu, tad ir patīkami atbildību nest par sevis dēļ, nevis kādam citam, kas mani vaktēs vai pabakstīs ik pa laikam. Bet var arī tā. Tas noteikti kādam var nostrādāt kā motivators," analizēja Melne.
Izvirzot mērķi, svarīgi, lai tas būtu reāli sasniedzams, tāpēc labāk sākt ar mazākiem soļiem, nevis uzreiz tiekties pēc maksimuma. Tad izvirzītais mērķis jāsaskalda sīkāk. Ja mērķis ir zaudēt lieko svaru, jāapraksta sīkāk, ko vēl tas sevī ietver, piemēram, justies labāk emocionāli un fiziski, kļūt atvērtākam un pozitīvākam, uzlabot veselību, spēt ikdienā paveikt vairāk. Tad rūpīgi jāizvērtē, kas jau tiek darīts mērķa labad, bet ko vēl var uzsākt.
"Jāmēģina vairāk izprast sevi, piemēram, kas mani attur no šīs darbības kaut ko mainīt vai kas mani biedē, vai kas ir sliktākais, kas varētu notikt, ja kaut ko pamainīšu. Tad tam jāmēģina likt pretī un vairāk jāpaskatās uz tiem pozitīvajiem ieguvumiem," ieteica Melne.
