Latviešu tauta varēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda bija mūsu tautai cauri gadu simtiem. Ne ienaidnieki iznīcina tautu, bet tauta pati sevi iznīcina, kad morāle pagrimst,” šie bīskapa Boļeslava Sloskāna pirms vairāk nekā pusgadsimta rakstītie vārdi skan vienlīdz aktuāli arī šobrīd.
No vēstures ir zināmi piemēri, kad cīņa pret ārēju ienaidnieku liek sabiedrībai mobilizēt spēkus, taču tās sabrukšana sākas no iekšienes. Šajā rudenī, atzīmējot arī 25 gadus kopš trešās Atmodas, atkal cenšamies ieraudzīt atspēriena punktus mūsu sabiedrībai un patriotisma piemērus jaunajai paaudzei.
Viens no pasākumu rīkotājiem - priesteris Andris Kravalis - Sloskānuraksturo kā izcilu personību, kas savā ziņā bija kā tilts starp Austrumiem un Rietumiem:
„Viņš ir garīdznieks, kurš pazina 18 izsūtījuma vietas Padomju Savienībā un palika nesalauzts kā ticības, piedošanas un patiesības liecinieks. Pēc atbrīvošanas viņš atgriezās Rīgā, kalpoja garīgajā seminārā, bet karam beidzoties, ar varu tika aizvests uz Vāciju, tad dzīvoja Beļģijā, kur līdz savas dzīves beigām rūpējas par latviešiem emigrācijā. Viņa aktualitāte šodien īpaši saistīta ar mūsu tautas vēsturi, ar tās saknēm, īpaši tām, kas skar izsūtījumu, un zināmā mērā kā garīdznieks viņš vieno gan izsūtītos uz Austrumiem, gan emigrantus uz Rietumiem”.
3. oktobrī plkst. 17 Rīgas Katoļu ģimnāzijas teritorijā (O. Vācieša ielā 6) tiks atklāta bīskapa Boļeslava Sloskāna vārdā nodēvētā iela, bet ģimnāzijas telpās durvis vērs Vajātās Baznīcas mocekļu un ticības liecinieku piemiņas istaba. Tajā būs apskatāmas bīskapa Boļeslava Sloskāna personīgās lietas, liturģiskais apģērbs un priesteriskās kalpošanas lietas, vēsturiskas fotogrāfijas, kā arī dokumenti no Vatikāna II koncila, kurā viņš personīgi piedalījās. Piemiņas istaba būs veltīta arī citu konfesiju mocekļiem un ticības lieciniekiem. Dienas noslēgumā ģimnāzijas kapelā notiks ekumenisks dievkalpojums, kurā tiks atskaņoti komponista Riharda Dubras bīskapam veltītie skaņdarbi.
4. oktobrī plkst. 16 Latvijas Romas katoļu baznīca un Rīgas Latviešu biedrība kopīgi rīko konferenci „Patiesība un piedošana”. Tās mērķis ir ar dvēseles acīm un caur latviešu bīskapa Boļeslava Sloskāna dzīves prizmu saskatīt savu stāju kā tautai un sabiedrībai un censties noformulēt, kas veido mūsu nācijas gara kodolu. Konferencē piedalīsies tieslietu ministrs Jānis Bordāns, Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Boļeslava Sloskāna fonda Latvijā vadītājs, teoloģijas zinātņu doktors Andris Marija Jerumanis, Okupācijas muzeja direktora vietnieks, vēstures zinātņu doktors Ritvars Jansons, represētā Lidija Doroņina-Lasmane, Aleksandra Meņa labdarības fonda vadītāja Natālija Boļšakova, kinorežisore Dzidra Smiltēna, dzejniece Anna Rancāne.
Dalībnieku vidū būs arī ārvalstu viesi: grieķu katoļu apustuliskais vizitators Baltkrievijā, arhimandrīts Sergio Gajeks, Esenes palīgbīskaps, Vācijas Bīskapu konferences pārstāvis Ludgers Šepers, Ļvovas palīgbīskaps, Ukrainas Bīskapu konferences pārstāvis Leons Mali, Svētā Krēsla apustuliskās nunciatūras Baltijas valstīs padomnieks, monsiņjors Džovanni Gaspari, bīskapa Sloskāna fonda Beļģijā vadītājs Dr. Stefans Van Kalsters. Par konferences muzikālo noformējumu rūpēsies pianists Vestards Šimkus un Rīgas Latviešu biedrības kamerkoris „Austrums”.
Savukārt pēc divām nedēļām Eiropas Parlamentā Briselē izrādīs bīskapam Sloskānam veltītu filmu „Lūgšana krustā”.
Boļeslavs Sloskāns dzimis 1893. gada 31. augustā Rēzeknes apriņķa Stirnienes pagastā. Par priesteri kļuva 1917. gadā Pēterpilī. Tā kā revolūcijas laikā Pēterpilī priesteru trūka, viņš pēc studijām neatgriezās Latvijā, bet savu kalpojumu sāka tur. Sākās ticīgo un garīdznieku vajāšanas un 1926. gadā Padomju Savienībā vairs nebija palicis neviens bīskaps. Tāpēc pāvests Pijs XI slepenībā par bīskapiem nolēma iesvētīt priesterus, kas bija Padomju Savienībā. Viens no tiem bija Sloskāns, kuram 33 gadu vecumā uzticēja atbildību par Minskas un Mogiļevas diecēzi. Jau 1927. gada 17. septembrī viņš tika arestēts un nepatiesi apsūdzēts spiegošanā. Sākās viņa sešus gadus ilgais Golgatas ceļš – 17 dažādi cietumi, Solovki un Sibīrija - līdz 1933. gada 22. janvārim, kad Latvijas valdība viņu atbrīvoja, apmainot pret Padomju Savienības spiegu Stahovski. Neskatoties uz piedzīvoto necilvēcīgo pazemojumu un ciešanām, Sloskāns spēja saviem mocītājiem piedot un būt līdz galam uzticīgs Kristum un Baznīcai.
Otrā pasaules kara laikā Boļeslavs Sloskāns bija spiests atstāt dzimteni vēlreiz. Dzīvojot trimdā Vācijā un Beļģijā, bīskaps nezaudēja mīlestību pret savu valsti, vienmēr atgādināja, ka Baznīca māca mīlēt savu tēvzemi. Viņš rūpējās par jauno priesteru un laju izglītošanos, jo zināja, ka neatkarību atguvušai Latvijai būs nepieciešami zināšanām bagāti cilvēki. Viņš kļuva par vienu no pazīstamākajiem pagājušā gadsimta latviešiem Rietumeiropā, kurš darīja zināmu plašākai pasaulei Padomju Savienības tautu likteni.
Boļeslavs Sloskāns ir arī pirmais latvietis, pēc kura nāves Vatikānā oficiāli sācies beatifikācijas process.
