Harijs un Biruta Butes dejo visu mūžu
Savā dzīvoklī pie uzklāta galda sagaida Harijs un Biruta Butes. Abi ir laipni, smaidīgi un piedāvā kafiju. Harijs izstāsta, ka viņi pieņemšanā, iespējams, būs visvecākie, jo abiem tā ir otrā laulība.
„1951.gada janvārī mēs satikāmies ballē, Mazajā Ģildē, uzlūdzu uz deju, iepazināmies, un tā viss sākās līdz šai dienai. Tikai bija pārtraukums. Mēs aizgājām katrs savu ceļu dzīvē. Un tad mēs satikāmies, kad katram bija pa dēlam, un tad mēs nolēmām saiet kopā. Un 1969.gada 13.martā mēs apprecējāmies. Ir divi dēli, trīs mazdēli, viena mazmeita. Lūk tā! Tā tā dzīve turpinās.”
Sarunas laikā Harijs un Biruta bieži saskatās un smaida viens otram. Abi ir pārliecināti, ka tieši dejošana ir viņu ilgstošās laulības atslēga.
„Un ziniet, mēs vēl ejam un dejojam. Visus šos gadus dejojam. VEF kultūras pilī ir tāds klubs „Labākie gadi”, un mēs reizi mēnesī ejam dejot. Tas mūs satur kopā – dejošana. Visu mūžu. Viņi dejoja visu mūžu! ”
Sarunas beigās Harijs steidzina doties uz blakus istabu apskatīt bildes. Abi aizrautīgi stāsta par iemūžinātajiem mirkļiem līdz pienāk laiks doties prom.
Zigrīda un Atis Veltmaņi dzīvo pacietībā
Arī Zigrīda un Atis Veltmaņi šogad atzīmē zelta kāzas. Zigrīda ir tik enerģiska, ka sarunu sākumā vada viņa. Ar topošo vīru iepazinusies pie draudzenes. Tajā laikā Zigrīda bija stjuarte, bet Atis – tikko atnācis no armijas.
„Parasti jau visi sagaida stāstu par to lielo mīlestību, bet patiesība mēdz būt skarbāka. Jo mīlestība ir tāds trausls putns. Te ir, te nav. Un abpusējība ir retāka nekā varavīksne ziemā.
Es teiktu, ka par saderību un panesību vairāk jādomā. Ilgas kopdzīves pamatā ir pacietība un atbildība pret bērniem. Un vēlreiz – pacietība, pienākums un atbildība pret bērniem.
Viņiem ir vajadzīgi abi vecāki un ir tiesības uz to. Un mums nav tiesību to viņiem atņemt. Varētu jau teikt, ka šķiršanās gadījumā neviens viņiem tēvu neatņem, bet zināmā mērā atņem gan. Arī mums ir bijuši tūkstošiem iemeslu, kāpēc ir gribējies un varētu šo laulību izbeigt. Bet tikai mīlestība pret bērniem to ir noturējusi. Un mīlestības vārdā neviens upuris nav par lielu.”
Par saviem trīs bērniem un ģimenes saticību Zigrīda runā ar degsmi, un atzīst, ka no tā gūst ļoti daudz mīlestības. Nav šaubu, ka ar bērniem viņa ļoti lepojas. Sarunas beigās sieviete uzstāj, ka pavadīs līdz pieturai un sagaidīs autobusu, uz atvadām apskaujoties.
Andri un Mirdzu Ķīļus vieno piedzīvojumi ar motociklu "Jawa"
Vēlāk Doma laukumā Latvijas Radio satiek Andri un Mirdzu Ķīļus. Pirms sarunas Mirdza stāsta, ka vīrs diez vai gribēšot piedalīties sarunā. „Kā jau vīrietis,” - viņa saka. Beigās tomēr ierodas abi, un tiek sameklēta klusa šķērsiela sarunai.
Pāris stāsta, ka pēc piecdesmit kopā pavadītiem gadiem mīlestība ir citāda un mijas ar pieradumu. Iepazinuši viens otru Limbažu vidusskolas ballē. Tomēr tikai dažus gadus vēlāk, pārvācoties uz Rīgu, abi nolēmuši veidot attiecības. Andrim un Mirdzai ir divi bērni un divi mazbērni, ar kuriem pāris tiekas katru nedēļu. Jaunībā vislabāk abiem paticis kopā braukt ar mopēdu.
„Ar motociklu braucām, „Jawa”. „Jawai” bija 90 gadu, es teicu, ka jāatzīmē. Pa televīziju vēl rādīja. Mums „Jawa” vēl tagad stāv garāžā. Bet nebraucam, jo tagad braucam ar mašīnu. Bija, bija tādi laiki, jā. Nu kā, redz, mums jau bija maršruts, lauki – Rīga. Vecajos laikos braucām uz Igauniju desas pirkt, uz Pērnavu motocikla rezerves daļas braucām pirkt. Lieli piedzīvojumi tur bija, nemaz tā visu nevar stāstīt. Izstāstīt nevar, tā jāsaka. ”
Sarunas laikā redzams, ka, pretēji sievas prognozēm, Andris runā visvairāk un nobirdina arī dažas asaras. Tikmēr Mirdza nedaudz mulsi smaida, īpaši, kad atceras jaunību.
Viņi ir pārliecināti, lai piedzīvotu garu un ilgu laulību, jāizvairās no strīdiem un mantas dalīšanas.
