Vēl 11.jūlija rītā Mežaparka lielajā estrādē valdīja priekpilna noskaņa – dziedātāji no skatuves uzgavilēja iemīļotajam kustību rādītājam Justam, bet pēc mēģinājuma spurdza uz visām pusēm un stāvēja garās rindās pēc pašbildēm ar solistiem un diriģentiem. Dažas stundas vēlāk noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā bērni viens pēc otra sāka ģībt.
Svētku preses sekretāre Inga Vasiļjeva tobrīd bija aizskatuvē, meklēja labākās zonas fotogrāfiem. Viņai šie nebija pirmie svētki – pirms diviem gadiem Inga strādāja ar presi arī lielajos Dziesmu svētkos. „Mēģinājums ritēja diezgan raiti uz priekšu, un vienā brīdī palika ļoti vēss. Es skatījos, ka līdz beigām palikušas vien pāris dziesmu, un domāju iet mājās, kamēr nav lielās cilvēku plūsmas. Bet, ejot gar skatuves aizmuguri, ieraudzīju skatuves apsardzes komandu un sapratu, ka kaut kas nav labi. Jo viņi rīkojās ļoti strauji, skrēja…”
Pašai neredzot skatuvi, pirmā ziņa par bērnu ģībšanu pie Ingas atnāca caur sociālajiem tīkliem: „Tajā brīdī es, protams, uzreiz gāju uz dziedātāju un skatītāju pusi. Tas, no kā es ļoti baidījos, ka var sākties panika, nekontrolētas masu kustības, kas šādos masu pasākumos ir viena no bīstamākajām lietām. Esot tur uz vietas, es redzēju, kā notiek situācijas vadīšana, kā rīkojas visi iesaistītie – sākot no dienestiem un beidzot ar virsdiriģentiem. Tika izdarīts viss, lai šīs panikas nebūtu. Īstenībā tas ir brīdis, ko publiskajā telpā nenovērtē līdz galam – kā tika nostrādāts šis moments.”
Arī turpmākā nakts un nākamais rīts Ingai Vasiļjevai un svētku rīkotājiem pagāja nemitīgos telefonzvanos, sapulcēs un diskusijās, ko darīt tālāk. „Vienmēr, gatavojoties notikumiem un pasākumiem, ir darbības plāni, bet tajos nekad līdz galam nevar paredzēt vienu lietu – cilvēcisko faktoru. Tu nekad nevari konkrētajā plānā atrunāt, kā emocionālos brīžos rīkojas konkrēts atbildīgais cilvēks. Nezinu mehānismus, kas to var garantēt,” saka Vasiļjeva.
Lēmumu atcelt svētku gājienu viņa vērtē ar dalītām jūtām. Viņa atceras, ka gandrīz tūlīt novadi viens pēc otra sākuši zvanīt, ka gājienā tomēr ies. „Tā ir vēl viena lieta, ko mēs šajā dziesmu svētku kontekstā maz novērtējam – šajā krīzē parādījās unikālas mūsu tautas lietas. Mēs spējam pašorganizēties. Ir skaidrs, ka kaut kādās situācijās, nedod dievs, ja mēs domājam par to, kas notiek pasaulē… Es uzskatu, ka mūsu sabiedrība tādos atbildīgos brīžos spēj būt vienota. Jo tas, kas notika starp kolektīviem, starp novadiem – viņi jau sazinājās arī savā starpā un pieņēma lēmumus. Neatkarīgi no tā, ko pasaka ministrs vai rīkotāji, šis lēmums tika pieņemts viņu galvās.”
Arī trauksmainajā ģenerālmēģinājumā, kad noģība vairāk nekā 60 bērnu, pieredzētā cilvēku empātija, sirsnība un vēlme palīdzēt joprojām dziesmu svētku preses sekretārei raisa daudz emociju:
„Vienkārši ir ļoti labi… [pauze], ka mēs esam tādi. Mēs esam dzīva, silta un sirdsgudra sabiedrība, lai kā mums pašiem to negribētos atzīt.”
Par galveno mācību no šiem svētkiem Inga Vasiļjeva sauc lielāku nevalstisko organizāciju, tostarp vecāku un psihologu, iesaisti svētku organizēšanā. Bet aiz ģībšanas izraisītās ažiotāžas viņa aicina neaizmirst fantastisko darbu, ko bērni paveica šajos svētkos – piedzīvots gan izcils garīgās mūzikas koncerts, gan deju lieluzvedums un noslēguma koncerts, gan vairāk nekā 50 citu lielāku un mazāku svētku notikumu.
