Režisora Ginta Zilbaloža jaunā animācijas filma "Straume" ("Flow") atlasīta 77. Kannu kinofestivāla konkursa programmā "Īpašais skatiens" ("Un Certain Regard"), kļūstot par pirmo Latvijas pilnmetrāžas animācijas filmu, kas iekļauta Kannu festivāla konkursā.
Žulijens Nuhums Kulibali: Šajā epizodē mēs mazliet aizvirzīsimies no ierastā audiālo recenziju ceļa un parunāsim par tādu kino pasaules institūciju kā kino festivāls, kas viennozīmīgi ir ļoti svarīgs. Šajā epizodē es labprāt pastāstītu par to, kas tikko ir piedzīvots, un arīdzan ar Dārtu aprunātos par to, kas ir gaidāms un ļoti svarīgs.
Dārta Ceriņa: Būtu interesanti palauzt šo festivālu vēderiņu, guzu, gremošanas sistēmu nedaudz plašāk un parunāt, kāpēc kinofestivāliem tiek pievērsta tik liela uzmanība un kāpēc tie tiešām ir ne tikai tendenču veidotāji, bet arī jauno autoru, tātad jauno kino talantu [veidotāji], un, protams, arī savā ziņā nostiprina arī mums zināmos autorus un kanoniskos darbus, jo nereti festivālā tiek veidotas retrospekcijas, un arī galvenajos konkursos, tāpat kā mēs redzam Kannās, Venēcijā vai Berlīnē, mēs sastopam tādus mūsu laika klasiķus.
Kino ēdienkarte
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, kinofestivālam ir spēks gan izveidot karjeru, gan, ja, teiksim, kinofestivāli kādu filmu neņem pretī, arī izbeigt tās. No kurienes gan tik spēcīga šī ietekme? Nu, patiesību sakot, to vēsture ir teju 100 gadus veca, vai ne tā?
Dārta Ceriņa: Jā, pats pirmais kinofestivāls, tātad filmu olimpiāde, sacensība, kurā festivāla veidotāju komanda – mākslinieciskais vadītājs kopā ar kuratoriem jeb programmētājiem – atlasa filmas no dažādām valstīm, ir saistāms ar Venēcijas kinofestivālu. Kas ir zīmīgi, par festivālu mazāk runā kā sociālpolitisku fenomenu un savā ziņā valstu paštēla kultivatoru, jo tieši Venēcijas kinofestivāls ar Musolīni un tobrīd Itālijas populārās kultūras ministriju, un arī [uzņēmēju Džuzepi] Volpi, tātad vienu no šiem funkcionāriem, tika radīts ar mērķi stiprināt Itālijas kino popularitāti gan pašā Itālijā, gan starptautiski, jo 30. gadu sākumā, pagājušā gadsimta sākumā bija ārkārtīgi nomācoša, vismaz tobrīd Itālijā, Amerikas kino klātbūtne.
Žulijens Nuhums Kulibali: Venēcijas kinofestivāls ir iedibinājis šādu struktūru, kurai pēc tam ir sekojušas vēl vairākas valstis. No tām vispazīstamākā un viszināmākā arī joprojām ir Francija ar savu Franču Rivjēras sarkanā paklāja megapoli. Protams, runa ir par Kannu kinofestivālu. Taču jāsaka, ka kinofestivāli ir dažādi. Tie ļoti atšķiras pēc sava lieluma, nozīmes, tiem arīdzan ir tāda klasifikācija kā A klases kinofestivāls un tā tālāk. Ir pat tāds lielais piecinieks, varbūt Dārta vēlētos iepazīstināt ar to, kas tad ir tie kinofestivāli, kas lielā mērā nosaka, ko tad mēs nākamo gadu skatīsimies?
Diskurss un skandāli
Dārta Ceriņa: Jā, ar lielo piecinieku, tāpat kā savulaik Holivudā arī bija lielais studiju piecinieks.
Tātad festivālu ziņā mēs izceļam jau minēto Venēciju, arī Kannas, protams, Berlināli, Sandensu un Toronto Ziemeļamerikā. Faktiski šie festivāli, no kuriem gan ne visi ir A klases kinofestivāli, nosaka tiešām mūsu ēdienkarti.
To, ko mēs redzēsim kinoteātros, ko redzēsim straumēšanas platformās un par ko mēs galu galā arī runāsim.
Žulijens Nuhums Kulibali: Jā, kinofestivāls kā diskursa, kā publiskā dialoga veidotājs ir noteikti ļoti svarīgs, jo katru gadu mums ir jautājumi un rodas diskusijas par to, kāpēc šī vai tā režisora filma ir iekļauta kādā kinofestivāla programmā vai nē. Viennozīmīgi kinofestivāli neatrodas politiskajā vakuumā, kā mēs to redzējām šī gada Berlīnes kinofestivālā, par ko rodas arīdzan jautājumi, domājot, pieņemsim, par Kirila Serebreņņikova jaunākās filmas iekļaušanu šī gada Kannu kinofestivāla programmā.
Dārta Ceriņa: Runājot par šī gada Kannu kinofestivālu, kas notiek 77. reizi no 14. līdz 25. maijam, Žulijens jau pieminēja šo, es nebīšos vārda, skandālu. Kirila Serebreņņikova jaunākā filma "Ļimonovs", kas ir tapusi un filmēta arī Rīgā, ir iekļauta galvenajā konkursā. Tas ir diezgan īpatnējs precedents, ņemot vērā, ka pagājušogad mums bija Katrīna Denēva, tātad franču ekrāna leģenda, kura lasīja ukraiņu dzeju, un bija ārkārtīgi daudz dažnedažādu tādu publiskās komunikācijas pasākumu, mēģinot vairot ukraiņu kinoveidotāju atbalstu, bet, šķiet, ka šobrīd, līdzīgi kā ir klavierēm baltais un melnais taustiņš… Īsti nevar arī pati festivāla vadība, bet varbūt lielā mērā to ietekmē arī sponsori, lai gan negribētos man tā domāt… Bet, jā – šobrīd redzam atbalstu Krievijas kinoveidotājam.
Paaudžu vārti
Žulijens Nuhums Kulibali: Nekad īsti nevar zināt, un atkal jau, ja mēs runājam par kinofestivāliem kā par vietu, kur, teiksim, top jaunas balsis, jāsaka, ka šī gada Kannu kinofestivāla izziņotā programma liek domāt par to, ka tās balsis nemaz tik jaunas nav.
Dārta Ceriņa: Taisnība. Ja mēs palūkojamies uz galveno konkursu, kurā ierasti ir ap 20 filmu, mēs sastapsim parastos "aizdomās turamos", ar to saprotot režisorus, kuru karjera ir nostiprinājusies jau pirms gadiem 30, 40 un dažos gadījumos pirms 50. Tie ir klasiķu klasiķi. Te ir jāizceļ kanādiešu ķermeņa horora meistars Deivids Kronenbergs ar savu jaunāko darbu, tāpat jaunās Holivudas meistars Frānsiss Fords Kopola, kurš pat pārdeva savu vīna darītavu, lai radītu filmu "Megalopolis". Līdzās tam ir vidējās paaudzes režisore Andrea Arnolda, kura arī ir zināma vietējai auditorijai. Tad, protams, Oskara sacīkstē jau par tādu kā veiksmes zēnu vai laimes lutekli kļuvušais grieķu Jorgs Lantims ar filmu "Laipnības veidi", kas būs skatāma Latvijā no 12. jūlija. Te mēs varbūt redzam, jā, jaunās paaudzes pusē ir mazāk šo jauno kino veidotāju.
Tas liek uzdot jautājumu par to, kāda tad īsti ir šī festivāla funkcija, vai savā ziņā turpināt nostiprināt tos, kuri jau atrodas drošās pozīcijās, vai tomēr mēģināt sakult šo gaisu un palauzt paaudžu vārtus? Es domāju, ka Kannu programmas gadījumā, vismaz galvenajā skatē, mēs to neredzam.
Mēs redzam ko interesantu otrajā konkursā "Īpašais skatiens".
Žulijens Nuhums Kulibali: Viennozīmīgi, jā, šogad "Īpašā skatiena" konkursam, kurš, es nebaidīšos šī apzīmējuma, ir otrs svarīgākais Kannu konkurss vai konkursa skate, ir iekļauts arī darbs no Latvijas. Turklāt otro reizi vēsturē. Pirmo reizi tas izdevās Lailai Pakalniņai ar savu filmu "Kurpe", un šogad mēs ar lielu prieku un lieliem apsveikumiem varam vēstīt, ka šajā konkursa skatē būs skatāma Ginta Zilbaloža filma "Straume".
Dārta Ceriņa: Jā, un papildus kontekstam jāmin, ka šis konkurss ir domāts tām filmām, tiem veidotājiem, kuriem tā ir pilnmetrāžas debija dažādos kino veidos – vai dokumentālajā kino, vai aktierkino, vai animācijā. Vai arī otrajiem darbiem. Tā kā šī ir vairāk uz jauno autorību, jauniem izteiksmes meklējumiem orientēta kino arēna.
Žūrijas, bites un sezona
Žulijens Nuhums Kulibali:
Jāsaka, ka vienmēr ar to kinofestivālu pasauli nevar neko droši zināt, tāpat kā ar bitēm, un man tāds zināms varbūt everģēlību vai cerību stariņš pavīd saistībā ar konkursu žūrijām vai drīzāk žūriju galvām.
Respektīvi, Kannu kinofestivālā šogad galveno konkursa žūriju vada amerikāņu aktrise, filmdare, režisore Grēta Gērviga, kuras filma "Bārbija" tik tikko vēl uzspridzināja ne tikai internetu, bet arī kinozāles tādās rozā krāsās. Kā arīdzan, protams, kanādiešu brīnumzēns, cilvēks, par kuru domājot, es naktī ik pa laikam aukstos sviedros mostos un domāju, kā tieši viņam 30 gados var būt tik daudz un tik labu filmu, bet man nav nekā. (smejas) Protams, runa ir par Ksavjē Dolanu.
Dārta Ceriņa: Jā, viņš pirmo reizi Kannās nonāca vien 19 gadu vecumā, kas man, atminoties, ka es tobrīd vēl biju vidusskolā, lika apšaubīt savas iespējas. (smejas)
Žulijens Nuhums Kulibali: Bet ziniet ko, mums neskauž, mēs priecājamies.
Dārta Ceriņa: Mēs tiešām priecājamies, bet, runājot par plašāku kinofestivālu telpu, tas klasiskais tipoloģijas zīmējums ir, protams, ne tikai domāt un apcerēt A klases festivālus, tātad šos lielos, dzīvos organismus, bet arī reģionālos. Piemēram, lielākais Latvijā notiekošais kinofestivāls – Rīgas Starptautiskais kinofestivāls – ir skatāms kā ekselents reģionālā kino piemērs. Tāpat mums ir konkrēta fokusa festivāli, kuru epicentros atrodas vai nu konkrēti žanri, vai noteikta veida kino tipi, tātad, piemēram, dokumentālajam kino mums ir "Artdocfest".
Žulijens Nuhums Kulibali: "Baltic Sea Docs".
Dārta Ceriņa: Jāizceļ arī starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas".
Žulijens Nuhums Kulibali: Tieši tā. Starp citu, uz šīs kinofestivālu nots ir vērts, teiksim tā, likt visiem saausīties, ka arī Latvijā kinofestivālu sezona nu ir oficiāli sākusies. Daži varētu teikt, ka tā nekad nebeidzas…
Dārta Ceriņa: Es teiktu, ka nekad nebeidzas.
Žulijens Nuhums Kulibali: Taču pavisam, pavisam drīz ir gaidāmi dažādi jaunumi jau no pieminētā "Riga IFF" jeb Rīgas Starptautiskā kinofestivāla, kā jau ierasti vasaras sākumā. Kā arīdzan tas pats "Baltic Sea Docs" un vesela virkne visādu citu lietu īstenībā notiks tieši tuvākajā laikā.
