Džoanna Higsa ir sociālantropoloģe un pašlaik strādā pie doktora disertācijas. Taču viņas patiesais aicinājums ir cīnīties par cilvēktiesībām sievietēm tajās pasaules valstīs, kurās situācija ir vissmagākā. „Katras sievietes stāsts, ko uzklausu, atstāj manī pēdas. Personīgi vissmagāk laikam ir dzirdēt jaunām meitenēm nodarītās pārestības. Filipīnās es satiku meitenes, kuras tikušas nolaupītas, ieslodzītas un seksuāli izmantotas. Viņas stāstīja, ka tā ir bieža parādība. Redzēt meitenes acis, kad viņa to stāsta... Tas bija šausmīgi,” atceras Džoanna.
„Esmu izveidojusi nelielu organizāciju Centrālāfrikas sieviešu atbalstam. Pašreiz strādājam ar nelielām sieviešu grupām Ziemeļugandā. Mēs no viņām pērkam rotaslietas, pārdodam tās tālāk un no iegūtajiem līdzekļiem veidosim sievietēm domātu izglītības stipendiju,” stāsta sieviešu tiesību aktīviste.
Džoannas sapnis ir ar laiku paplašināt organizācijas darbību arī Kongo, Sudānā un Čadā. Daudzajos ceļojumos pa dažādiem kontinentiem Džoanna secinājusi – atšķiras pazemojuma un diskriminācijas formas un intensitāte, taču problēma pastāv visur pasaulē, arī mums apkārt. „Dažās valstīs situācija ir īpaši smaga, jo nav nekādu likumu. Vai arī varas iestādes, policija un noziedznieki ir vienisprātis, ka vardarbība pret sievieti nav nekas nosodāms. Tāpēc vajadzīgi daudz stingrāki likumi,” norāda Higsa.
Otra Džoannas darbības forma ir izpratni veicinošu pasākumu un diskusiju vadīšana dažādās pasaules valstīs. Viņa uzsver, ka iesaistīties cīņā ar netaisnību pret sievietēm vietējā vai starptautiskā mērogā ir pa spēkam ikvienam. „Ierakstiet interneta meklētājā “nevalstiskā organizācija” un “vardarbība pret sievieti” un atradīsiet veselu sarakstu. Taču es patiesi ticu, ka galvenais, ko mēs ikviens varam darīt, ir pacelt savas balsis. Atklāti iestāties pret vardarbību pret sievietēm,” saka aktīviste.
„Sabiedrības nosodījumam ir liels spēks. Jārada pāridarītājos sajūta, ka viņi tiks izslēgti no sabiedrības, ja turpinās izturēties pret sievieti tā, kā paraduši līdz šim,” uzsver Džoanna.
