Viensētu "Kalniņi" Vitas tēvs mantoja no saviem vecākiem. Tās ir dzimtas mājas. Bērnību laukos Vita atceras gan ar pamatīgu strādāšanu, gan kopā būšanu un svētku svinēšanu.
"Bija kopīgas lielas siena talkas. Atceros, kā lielajā šķūnī, kad siens tika savests, bērniem bija jābūt augšā uz vezuma un augšā uz siena blāķa, un tad mēs visi tur mīdījām. Vasaras karstums un siena gruzīši vienmēr kņudināja ādu, un pēc siena talkām mēs vienmēr visi braucām peldēties," stāstīja Vita.
Viņas bērnībā saimniecībā tika turētas gan govis, gan cūkas, gan vistas, aitas un truši. Lai pabarotu lopiņus, lielās platībās tika uzturēti dārzi, un lielu darbu katru gadu prasīja arī siena ievākšana.
"Mana vājība bija zirgi. Gribējās zirgu, un tā bērni arī ir uzauguši zirgam mugurā," piebilda Velga.
Velga atklāja – dzīves apstākļi izvērtušies tādi, ka vienā brīdī viņa saimniecībā palikusi viena ar trīs bērniem padsmitgadniekiem un vecomāti. Tad visus smagos darbus nācās izjust arī bērniem, un visvairāk tos uzņēmies dēls.
"Brālis mums bija tas smagsvars, kas darīja visus darbus, bet viņš māsas nesaudzēja – ne mammu, ne māsas, visiem bija jāstrādā vienādi. Viņi ir izauguši tādi īsti lauku bērni, darba nebaidās," pauda Velga.
Kad bērni devās pasaulē, Velga saimniecību arvien samazināja un šobrīd savām vajadzībām tur tikai vistas. Velga pati viensētā vairs nedzīvo, bet pirms četriem gadiem tajā saimniekot atgriezās meita Vita, kas pusaudžu gados pēc Gulbenes mākslas skolas absolvēšanas devās uz Rīgu, lai studētu dizainu.
"Tagad žēl, ka nemācījos neko saistībā ar lauksaimniecību, bet man kā cilvēkam, kurš izaudzis laukos un daudz laika pavadījis ravējot, šķita, ka jābēg tālāk no laukiem," atzina Vita.
Rīgā Vita strādāja par grāmatveža palīgu – darbu, kas viņai deva iztiku, bet ļoti maz prieka. Dzīvojot Rīgā, viņa tāpat brīvdienās regulāri devās atpakaļ uz lauku mājām, un tikai likumsakarīgi, ka ar laiku sāka domāt par iespējām, ko Lejasciemā varētu darīt, lai tur varētu arī dzīvot.
"Pavisam nejauši iepazīstoties ar cilvēkiem, kas bija ļoti enerģiski, viņi pamudināja pašiem rakstīt projektu un sākt darboties. Tāpēc sanāca, ka uz laukiem tika atnākts realizēta projekta dēļ," stāstīja Vita.
Par "LEADER" projekta finansējumu viņa iekārtoja ražošanas telpas, kur liofilizēt jeb saldējot izžāvēt ogas, augļus un dārzeņus. Pārstrāde notiek saimniecības bijušajā klētī – guļbūvē, kas stāv uz akmeņiem un ko ģimene pāris mēnešu laikā atjaunoja paši savām rokām.
Lielāko daļu no ogām, augļiem un dārzeņiem, ko Vita liofilizē, viņa arī izaudzē pati un ar mammas palīdzību, bet, piemēram, krūmu cidonijas iepērk no vietējiem audzētājiem.
Vita gatavo arī dažādus garšaugu maisījumus, no kuriem var pagatavot uzkodu mērces. Viņas radītās kabaču un puravu uzkodu mērces konkursā "Novadu garša" ieguva bronzas godalgas. Viņa nebaidās eksperimentēt ar visdažādākajām garšām un to kombinācijām, un tas ļauj radīt interesantus produktus.
"Meita ir izdarījusi ļoti daudz. Viņai ir ļoti augstas prasības pašai pret sevi, viņai vajag ļoti labus produktus. Tāpat viņai ir tas dizaina skatiens, meitai vajag visu skaisti pasniegt. Man ir prieks par to, ko viņa dara," atklāja Velga.
Mammas un meitas kopīgais vaļasprieks ir arī dārzs un puķes. Vasarā viensētā ziedēs 60 šķirņu rozes, un tad par tām varēs priecāties arī tūristi, ne tikai čaklās saimnieces. Iepriekšējās tūrisma sezonās saimniecību apciemojuši ne tikai vietējo novadu cilvēki, bet interesenti arī no Rīgas un citām Latvijas vietām.
"Ir tā, ka vērtības mainās ar gadiem. Man bija ļoti liela vēlme šo vietu saglabāt, un kopā ar bērniem, viņiem augot, mēs šeit centāmies visu sakārtot. Ļoti daudzi cilvēki, uz šo vietu atbraucot, ir nosaukuši to "kā Dieva ausī"," stāstīja Velga.
Tikmēr Vita atzina: "Tagad man ir tā sajūta, ka esmu īstajā vietā. Mans sapnis ir neļaut šai vietai pazust."
