Kursi sākās augusta vidū, tad par tiem vēstīja kolēģi no "TV Kurzeme". Pusaudži – cits kautrīgi, cits ņipri – atbildēja uz jautājumiem par to, kur mācās, kādēļ vēlas uzlabot latviešu valodas zināšanas…
Vairāk kursu, labu un dažādu
KONTEKSTS
Pēc Liepājas Izglītības pārvaldes datiem, pašlaik pilsētas bērnudārzus apmeklē 35 ukraiņu bērni, skolas – 61, bet vēl seši ies pirmajām klasē, tāpēc var teikt, ka skolēnu jau ir 67.
Rus.LSM.lv ielūkojās "PURE Academy" telpās nolūkā parunāt ar bērniem, taču, jāatzīst, ka iegrima sarunās ar viņu vecākiem, bet pēc tam starpbrīdis jau bija beidzies. Un labi vien bija, jo ar bērniem iznāca aprunāties vēlāk pilnīgi neformālā gaisotnē. Taču – pēc kārtas.
"Septembrī sāksies jauni kursi bērniem, bet manam bērnam ir autiskais spektrs, tik intensīvos kursos viņš nevar iet, un mēs nolēmām viņu pierakstīt trīs mēnešu programmā, iespējams, tur viņam palīdzēs apgūt valodu. Viņam ir 12 gadi, tagad viņš ies piektajā klasē.
Skolā situācija ir dažāda. Ir tādi, kam labi "pielīp" valoda, viņi diezgan ātri iemācījās. Manam puisītim ļoti grūti padodas,
ar skolas programmu viņam nepietiek. Bet vispārizglītojošie priekšmeti ir latviešu valodā. Dēla klasesbiedrene, arī no bēgļiem, valodu apguvusi ļoti labi, mācību gadu beidza ar brīnišķīgām atzīmēm. Citiem bērniem arī ir problēmas, bet ne tik nopietnas kā manam bērnam, tāpēc arī sāku raizēties," stāsta Olena.
Ģimene atbraukusi no Odesas, Olena tikko beigusi sagatavošanos A2 līmenim. Domā arī turpmāk uzlabot valodas zināšanas.
Pie galdiņa aizpilda pieteikumu tiem pašiem trīs mēnešu kursiem vēl viena ukrainiete – var teikt, arī sen jau liepājniece.
"Viņš tagad mācījās divas nedēļas un no septembra vēl ies trīs mēnešu kursos," saka Ludmila.
Viņa ar dēlu atbraukusi uz Latviju tūlīt pēc kara. Dēlu sauc Timofijs – tas ir viņš, kurš "TV Kurzeme" kolēģu sižetā runā teicamā latviešu valodā.
"Viņš runā, taču nezina valodas likumus. Runā labāk par mani, lai arī es tagad jau mācos, lai sasniegtu B2 līmeni.
Es viņam saku "mācies likumus", bet viņš – "es jau tāpat labi runāju". Bet vajag taču arī rakstīt! Taču tas viņam nepatīk. Bet tūlīt būs jāiet sestajā klasē, jāraksta kontroldarbi!" satraucas Ludmila.
"Šos divu nedēļu kursus bērniem finansēja Liepājas Izglītības pārvalde. Pārējie projekti, ar kuriem mēs strādājam, ir no Sabiedrības integrācijas fonda, un tie vairāk orientēti uz cilvēkiem, kas vecāki par 18 gadiem. Bet skolēniem taču jāiekļaujas skolas vidē, viņiem arī valoda vajadzīga! Pieprasījums pēc šiem kursiem bija liels. Tikko mums beidzās arī nometne Durbes pagastā – 15 latviešu bērni un tikpat ukraiņu, lai viņi varētu labāk integrēties.
Septembrī mums atkal sāksies programma, nodarbības trīs reizes nedēļā. Mātes jau pilnā sparā savus bērnus pieraksta. Princips tāds pats kā šajos kursos – 30 dalībnieki no sešiem līdz 17 gadiem, kas sadalīti trīs vecuma grupās pa desmit cilvēkiem. Viņi apgūs ne tikai valodu, bet arī kultūru un vēsturi. Ukrainas Neatkarības dienā runājām par Ukrainas vēsturi, bet dienu pirms tam – par Baltijas ceļu. Mums ir ne tikai nodarbības, bet arī daudz dažādu ekskursiju – ir ne mazums vietu, kur bērniem ieeja ir bez maksas. Bijām gan interjera muzejā pie Hoijeres kundzes, gan Liepājas muzejā, gan Amatnieku namā… Kur gan mēs tikai neesam bijuši!
Jaunākajiem ir visgrūtāk – viņiem nav bijis tik daudz sarunvalodas prakses kā vecākajiem, kuri ir runājuši skolā. Vidējai un vecākajai grupai līmenis ir daudz augstāks, lai gan visi, protams, ir atšķirīgi. Daži runā jau tik labi, ka var tikai pabrīnīties," stāsta centra "PURE Academy" projektu vadītāja Agnese Kuplēna.
Pastaigas un sarunas svaigā gaisā
Dienā bija kārtējā ekskursija, šoreiz uz Karostu. Mēs tikāmies kultūrvietā "Atmodas Dārzs". Šīs jaukās vietiņas saimnieks Madars Markus-Narvils viesiem sarīkoja ekskursiju, rādīja un stāstīja.
"Jau gandrīz gadu šeit. Esmu no Hersonas apgabala, Nova Kahovkas pilsētas, kur uzsprāga hidroelektrostacija. Esmu jau desmitajā klasē, mācos attālināti Ukrainas skolā, lai iegūtu Ukrainas izglītību. Un tālāk jāmācās, jāiegūst profesija. Visdrīzāk kļūšu par militārpersonu. Karš beigsies, būs jābrauc mājās – atjaunot, būvēt," spriež Jūlija.
"Esmu no Harkivas. Mūs stipri nebombardēja, bet postījumi ir. Te eju latviešu skolā, pārgāju astotajā klasē, domāju, ka te skolu arī pabeigšu. Un es neko nesaprotu, viss ir slikti! Un kursos labāk nav kļuvis, vispār. Sāku nedaudz saprast, bet nevaru runāt! Šī barjera… Tagad ir ļoti grūti.
Pirmo pusgadu skolā mūs apsmēja, pēc tam mēs pieradām, un pret mums sāka normāli izturēties," stāsta Kristīna.
Meitenes ļoti cenšas apgūt latviešu valodu, jo cilvēkiem taču ir patīkami, kad runā viņu valodā. Jūlija teic, ka jau nedaudz saprot, par ko cilvēki līdzās sarunājas. Stāsta, ka skatījusies "Pagaidi tikai!" latviešu valodā. "Bet vēl mums skolotāja "Ezīti miglā" rādīja!"
"Tagad, kursos, visinteresantākās bija ekskursijas.. Bet mācīties, pirmkārt, ne visai gribas, otrkārt, neko nevaru saprast! Lai arī mēģinu," nopūšas Kristīna.
"Es daudzmaz sāku saprast. Jo braucu uzstāties ar latviešu kolektīvu, mums ir tautas ansamblis, mēs uzstājāmies Cesvainē un arī Rīgā dziesmu svētku gājiena laikā! Cenšos mācīties un atcerēties, jo, kad pie mums pienāk reportieri, kaut kas ir jāsaka!" smejas Jūlija.
Pēc tam saruna, protams, pievēršas karam. Kristīna saprot – nez vai viss drīz beigsies, bet cik ļoti gribas atgriezties mājās… Jūlija piekrīt – arī vecāki saka: tiklīdz apšaudes no abām pusēm beigsies, jābrauc atpakaļ.
"Man mājās joprojām ir okupācija. Bet tiklīdz mūsējie atbrīvos, mēs tūlīt pat dosimies atpakaļ," saka Jūlija.
"Harkiva ir liela pilsēta, pašā pilsētā nebija kara, zaldātu, bet pie vecmāmiņas laukos, es pie viņas biju kara sākumā – tur gan mašīnas brauca, gan karavīri bija. Mūsu pilsētā ir divi miljoni iedzīvotāju, un evakuējās ne visai daudzi, turklāt daudzi jau atgriezušies mājās. Pie mums nemīnēja. Tāpēc… Tiklīdz paziņos, ka karš beidzies, tūlīt pat brauksim mājās!" saka Kristīna.
Piebremzēju puikas – Timofiju no Ļvivas un Dominiku no Odesas. Viņi nesas, blēņojas un ar pilnu sparu priecājas par dzīvi, atbildēt uz jautājumiem viņiem ne visai gribas. Dominiks stāsta, ka arī pagalmā ar draugiem runā latviski, izdodoties jau diezgan labi. Abi jau paspējuši nomainīt pāris skolu, tāpēc dalās iespaidos. Un vispār viņiem Liepājā viss patīk. "Viss ir normāli, tikai brāļa pietrūkst, viņš palika Ukrainā, viņam ir 22 gadi, izbraukt nedrīkst," saka Timofijs.
Jauka meiteņu kompānija. Karīna no Zaporižjas, Latvijā ir pusotru gadu. Lisa no Odesas, Jeva no Sumiem. Meitenes, šķiet, kautrējas. Tāpēc – īsi.
Viņas teic, ka jēga no kursiem bijusi, valodas zināšanas izdevies uzlabot. Dažas no viņām mācās Liepājā, citas attālināti Ukrainas skolās. Liepājā viņām patīk.
"Ir problēmas ar valodu, bet citādi viss normāli. Gan valodu mācīties nav nemaz tik viegli, gan sabiedrība ir citāda, ar to domāju, ka jūs neesat tik emocionāli," saka viena no meitenēm. "Nepierasti vēl līdz šim. Cilvēki ir citādi," piebilst cita meitene.
Pēc tam šo rindu autore devās rakstīt šo rakstu, bet pastaiga pa Karostu turpinājās – ceļš veda uz Ziemeļu fortiem.
