Nieru mazspēja un cerība uz otro transplantāciju. Andreja Kvitko stāsts

"Ja ar šo diagnozi mēs nonākam slimnīcā, tas nozīmē, ka ir jau drusku par vēlu, jo nieres ir klusās slepkavas. Cilvēks saprot, ka ir slikti, tikai tad, kad viss jau ir beidzies," Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" sacīja Andrejs Kvitko. Viņam ir hroniska nieru slimība, un savu funkcionējošo nieru vairs nav. Jau kopš 2018. gada Andrejs ir rindā uz otro nieres transplantāciju. 

Kopš slimības atklāšanas viņa ikdienas dzīve ir krasi mainījusies. Pašlaik Andrejam ir divu veidu dialīzes – peritoneālā dialīze un hemodialīze, kas tiek veiktas trīs reizes nedēļā četru stundu garumā.

Cīņa par veselību Andrejam sākās jau agrā bērnībā – līdz četru gadu vecumam viņam veiktas astoņas operācijas, jo kopš dzimšanas viņam bija problēmas ar urīnceļiem. Līdz ar to viņš lielu daļu savas bērnības pavadīja slimnīcā. 

"Es diezgan ilgstoši dzīvoju slimnīcās un sanatorijās, un teorētiski ārsti mani gatavoja tam, ka man pēc 20 gadu vecuma sāksies problēmas ar nierēm. (..) Pirmās problēmas man parādījās kādos 25 gados," stāstīja Andrejs.

Līdz tam laikam Andrejs dzīvoja salīdzinoši brīnišķīgu dzīvi – neizjuta nekādas sāpes, diskomfortu vai pazīmes, kas liecinātu par problēmām ar nierēm vai urīnceļiem. 

"Bet es biju valsts redzeslokā, jo nāku no bērnunama, un tad mani regulāri veda uz sanatorijām un pieskatīja. Es nezinu savu diagnozi. Man netika uzstādīta diagnoze bērnībā. Man tādas nebija. Ārsti kontrolēja manā pusaudžu vecumā vienkārši šīs iepriekš operētās lietas un skatījās, lai man joprojām normāli strādā urīnceļi. Tas arī viss, ko es zinu," stāstīja Andrejs.

Regulārajām pārbaudēm un sanatoriju apmeklējumiem toreiz gan ar nieru slimību nekāda sakara vēl nebija. Tā parādījās pēc 25 gadu vecuma vai nedaudz vēlāk. Pirmie simptomi bija galvassāpes un augsts spiediens, bet dzīvot tie vēl netraucēja – Andrejs turpināja strādāt un pie sāpēm vienkārši pierada. 

"Apēdu tableti aspirīna, un viss bija atkal labi. Tad, vienu dienu strādājot – es esmu pavārs pēc profesijas –, vienkārši nokritu un sapratu, ka kaut kas nav labi. Ātrā palīdzība, Gaiļezera slimnīca un diagnoze – nieru mazspēja," stāstīja Andrejs. 

Uzstādītā diagnoze pilnībā mainīja Andreja ikdienu. Nieres sauc par klusajām slepkavām, jo tās nedod nekādu ziņu par saviem bojājumiem, līdz jau ir par vēlu. Tas bija arī Andreja gadījums. 

"Man vienkārši pateica – viss, vecīt, sākam dialīzes, būs transplantācija jāgaida," viņš atklāja. Savu transplantāciju viņš arī sagaidīja – 2009. gadā viņam pirmoreiz tika pārstādīta niere.

Jauniegūtais orgāns savu darbu darīja 10 gadus. Ik pēc trim mēnešiem vajadzēja veikt pārbaudes, bet citādi viņa dzīve bija kvalitatīva. Protams, dažas lietas bija jāievēro, piemēram, obligāti jālieto medikamenti, taču visādi citādi viņš turpināja savu ikdienu, kā ierasts. 

Diemžēl tam pienāca gals – pēc tam, kad Andrejs saslima ar plaušu infarktu, niere pārstāja strādāt, un nu jau piecus gadus viņš gaida jaunu transplantāciju. Šobrīd viņam nav nieru, kas nozīmē, ka viņa dzīvība ir atkarīga no dialīzēm. 

Hemodialīze ir procedūra, kuras laikā cilvēkam mākslīgi tiek veikta nieru funkcija un no šlakvielām tiek attīrītas asinis. Andrejs visus šos piecus gadus uz dialīzēm slimnīcā dodas trīs reizes nedēļā. Viena procedūra ilgst ap četrām stundām. Tāpat viņš sev mājās vakaros veic peritoneālo dialīzi. Ilgstošās procedūras slimnīcā ir nepatīkamas, bet bez tām viņš aizietu bojā. 

"Tas katram ir ļoti, ļoti individuāli. Manā gadījumā es ļoti slikti panesu dialīzi, bet man vairs nav citu variantu," atzina Andrejs.

Slimības dēļ ir sabrukusi viņa karjera. Savā profesijā Andrejam ir grūti atrast darbu. Viņš vairs nestrādā par pavāru, bet par pavāra palīgu – divas reizes nedēļā pa piecām stundām, jo vairāk spēka viņam nepietiek. Tāpat ir pilnībā mainījusies viņa ikdiena – visu laiku jālieto medikamenti un jāapmeklē dialīzes. Tas nozīmē, ka viņam visu laiku jābūt slimnīcas tuvumā un nekur tālu doties viņš nevar. 

"Es jūtos ļoti labi starp dialīzēm, bet šobrīd esmu rindā uz otro transplantāciju. Gaidu šobrīd jau piecus gadus, bet cerības nepametu. Ja man pārstādīs nieres un viss būs veiksmīgi, tās dialīzes atkal vairs nebūs jāveic, vispār neviena, un es atkal jutīšos labi, normāli, varēšu strādāt un atgriezties darba tirgū. Darīt to, ko citi cilvēki dara," pauda Andrejs. 

Diemžēl joprojām nav zināms, kad Andrejs sagaidīs nieri, kas būtu piemērota tieši viņam.

"Protams, sāk jau zust spēks. Gribas atkal atgriezties darba tirgū un normāli strādāt. Drusciņ jau liekas, ka nu jau vajadzētu, cik ilgi vēl… Bet visi, kas mani pazīst, zina, ka es tāpat esmu pozitīvs. Es nemēģinu nevienu apgrūtināt ar savām slimībām, un manā draugu lokā mēs ļoti labprāt melni jokojam par visu.

Visumā es esmu laimīgs cilvēks, un mani draugi var to apliecināt, viņi mani pazīst un reizēm arī saka – neticami, ka esmu tāds. Es esmu diezgan laimīgs cilvēks," atzina Andrejs.

Citi "Dzīvei nav melnraksta" stāsti

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti