Viņas darbi kļūst pazīstami ne vien Latvijā, bet jau arī daudzviet pasaulē. Turklāt ar savām prasmēm Elvīra Škutāne dalās arī ar citiem, rīkojot radošās darbnīcas un meistarklases un ļaujot izbaudīt stikla brīnumainās pārvērtības.
"Es nodarbojos ar stikla vitrāžu izgatavošanu, strādāju ar "Tiffany" tehniku.
Jābūt saules gaismai, jo, kamēr vitrāža guļ uz galda, tā ir vienkārši stikls, bet tā pamostas, kad ir saules stari. Vitrāža ir brīnums manā dzīvē," stāstīja krāslaviete, stikla dekoru veidotāja Škutāne,
kura Latgales plānošanas reģiona Latgales uzņēmējdarbības centra rīkotajā konkursā "Latgales reģiona uzņēmēju gada balva" nominācijā "Gada amatnieks" šogad guva galveno balvu.
"Viņa ir ļoti aktīva, gan strādā, gan rīko meistarklases. Viņai viss patīk, ko viņa - cilvēks dara. Elvīra tagad ir uz viļņa augšējās daļas, tāda radoša viņa ir, viņa to [amatu] nav mācījusies, bet attīstās tā intensīvi," tā savu kolēģi un novadnieci Elvīru Škutāni raksturoja Krāslavas keramiķi Olga un Valdis Pauliņi.
Pašu Elvīru Škutāni Latvijas Radio sastapa Krāslavas amatnieku kopīgajā mītnē – Krāslavas amatniecības centrā, gatavojoties kārtējām radošajām darbnīcām. "Šodien ir stikla mozaīkas meistarklase. Pēc izvēles, vai nu taisīsim paliktni krūzei, vai spoguli, te ir gan koks, gan stikls, gan dažādi, krāsaini stikla gabaliņi, līmēsim ar līmi un tad izmantosim javu šuvju aizpildīšanai."
Stikla dekoru veidotāja Elvīra Škutāne par titulu "Gada amatnieks" bija nedaudz pārsteigta, bet gandarīta.
"Tā kā es nodarbojas ar to tikai trīs gadus, domāju, kas tas varbūt ir nedaudz par agru. Pieredzes maz, bet pēc darbu skaita, ko esmu izgatavojusi, to ir ļoti daudz. Esmu ļoti lepna par sevi. Tas ir kaut kas jauns. Jo, kad mani nominēja un saņēmu balvu.
Viena no keramiķēm teica – nu beidzot kaut kas cits, nevis keramiķis. Jo šeit [Latgalē] ir ļoti daudz keramiķu un darbu. Bet tieši vitrāža ir retums vēl, varbūt tāpēc," sprieda māksliniece.
"Sākumā ir jāizgatavo skici, tad ir jāizgriež pēc skices katru stikla fragmentu, tad jānoslīpē, tad jāietin speciālā vara lentē, un tad viss jāsaliek kopā un jāsalodē ar lodāmuru un lodalvu. Un redzēt rezultātu var tikai tad, kad pacel un paskaties. Jābūt saules gaismai, jo kamēr vitrāža guļ uz galda, tā ir vienkārši stikls."
Jautāta, kā māksliniece nonākusi līdz vitrāžu veidošanai, Elvīra Škutāne sacīja, ka ideja rasta nejauši, internetā. Tā radusies vēlme roku šajā amata iemēģināt pašai, līdz hobijs pārvērtās par pamatnodarbošanos.
"Piedzimu laukos un iemācīties darīt kaut ko ar rokām man nekad nav bijusi problēma. (..) Pamanīju internetā video filmiņu, kā izgatavo vitrāžu un padomāju, ka es arī varu un es arī gribu! Sāku meklēt materiālus, instrumentus, jo Latvijā to nopirkt nevar. Atradu Vācijā un Polijā. Mēģināju, vīrs palīdzēja un mani atbalstīja. Pirmais stikls bija, ko viņš atnesa no šķūņa, vecu stiklu un laikam vēl no padomju laikiem stikla griezēju. Man tad nekas nesanāca, bet tagad es laikam labāk nekā vīrs to daru," klāstīja māksliniece.
"Kad manas paziņas teica, ka grib manu darbu nopirkt, es biju pārsteigta. Bet pārdot es varēju, jo līdz šim nodarbojos ar fotografēšanu un man bija individuālā komersanta statuss. Sāku pārdot, un viss aizgāja, pēc gada aizgāju no darba, sajutu, ka es gribu tam veltīt vairāk laika nekā pa brīvdienām un vakariem."
Cik darbu tapis pa šo laiku, Elvīra Škutāne vairs uzskaitīt nevar, tāpat vietas un valstis, kurp tie aizceļojuši. Ziemassvētku laikā topā eņģeli un ne tikai.
"Man par visiem darbiem prieks. Jo krāsains stikls, kad skatās uz sauli, tas mirdz. Man tas ļoti patīk.
Darbi ir gan Amerikā, kad Kanādā, gan Austrijā un daudzviet Eiropā un Latvijā. Mūsu cilvēki bieži dekorus-latvju zīmes sūta uz ārzemēm saviem radiniekiem, bērniem, kā tādu Latvijas zīmi. Bet Ziemassvētkos tie noteikti ir eņģelīši.
Esmu uztaisījusi tos simtiem un vairāk, jo tā ir tāda klasiska dāvana – eņģelītis, kā tāds labs novēlējums cilvēkiem. Un nesen sāku izgatavot arī auskarus. Varu teikt, ka priekš manis tas nav darbs, tas ir mans prieks, mana harmonija, mana laime."
