Jānis Mārupē dzīvo jau kopš 10 gadu vecuma. Tolaik viņa vecāku saimniecībā bija apmēram 50 slaucamas govis. "Bija siens jāvāc, govis jāgana, aploki jātaisa. Viss, kas bija vajadzīgs, bija jādara," atzina Jānis.
Vidējo izglītību Jānis ieguva Bulduru dārzkopības tehnikumā, jo tā bija tuvākā mācību iestāde viņa mājām, kur apgūt lauksaimniecību. Jāņa mērķis bija turpināt vecāku iesākto un ar laiku pārņemt saimniecību.
Ieva savukārt uzaugusi Bauskas pusē, bet ar Jāni satikās Jelgavā – lauksaimniecības universitātē, kur Ieva studēja ekonomistos, bet Jānis agronomos. Abi smejoties atklāja, ka tad, kad Jānis atradis sievu, mācībām metis mieru, toties pievērsies darbam saimniecībā. Nu jau ar Ievas palīdzību.
"Pārvarējām 2009. gada krīzi. Tajā laikā nopirkām busu, nopirkām dzesētāju un braukājām pa mazajiem tirdziņiem, kas tik tikko tajā laikā sāka dzimt. Tas mūs toreiz izglāba patiesībā, jo toreiz vīrs teica – vai nu mēs to pienu lejam grāvī, vai kaut ko domājam. Tad vīrs arī saprata – ja ir tādi triecieni, tad labāk darīt kaut ko tādu vairāk pastāvīgu un prognozējamu," stāstīja Ieva.
Pakāpeniski jaunie saimnieki sāka nodarboties ar dārzkopību, iestādot ogu krūmus – upenes, avenes, sausseržus, jāņogas un ērkšķogas. Nu viņi var lepoties ar savu bioloģisko saimniecību.
"Man gribas, ka es, ejot pa lauku, varu mierīgi paņemt to ogu un apēst. Man nav jādomā, ka tā varbūt jānes mājās un jānomazgā, kad es tur ko esmu smidzinājis. Turklāt upenei, piemēram, kā tehniskai ogai mēs ar konvencionālām metodēm nevaram konkurēt ar Poliju, kur ir ļoti lieli apjomi un zema cena, bet bioloģiskā oga Eiropā ir pieprasīta, arī cena tai ir labāka nekā tai konvencionālajai ogai," stāstīja Jānis.
Saimnieki ogu ražu vāc tikai ar kombainu un ap 20 procentiem no izaudzētā pārstrādā un ražo veselīgus našķus ar zīmolu "Dabas gardumi". Šogad viņi kļuva par laureātiem konkursā "Sējējs", nominācijā "Bioloģiskā lauku saimniecība".
"Mēs no 2016. gada līdz šodienai pamazām, pamazām… Nevajag ņemt uzreiz 100 tūkstošus pie pirmās idejas bankā un domāt, vai sanāks. Protams, mēs neapgrozām miljonus, bet arī negribam apgrozīt miljonus," pauda Ieva.
Jānis piekrita: "Tas nav galvenais. Galvenais ir, lai paliek laiks ģimenei, paliek laiks pašiem sev. Ja vēl maizei sanāk, viss ir kārtībā."
Darbi ģimenē ir sadalīti – Jānis atbild par lauku apstrādi un tehnikas lietām, Ieva – par projektu rakstīšanu un ogu pārstrādi. Pirmais ogu pārstrādes produkts bijis sukādes, kuras Ieva taisīja radiem un draugiem. Ar laiku radās ideja ražot tādus produktus, kuru gatavošanā netiek izmantots cukurs. Tā radās dažādu ogu un augļu salmiņi.
"Vienkārši samalām kopā ogas ar medu tajā laikā, izžāvējām un taisījām tādus rullīšus. Tad sākām pirkt iekārtas, rakstījām pirmos projektus, bet sapratām, ka nav pietiekami izejvielu. Sākām audzēt paši, iestādījām pirmos septiņus hektārus ar ogulājiem. Tā tas viss arī aizgāja līdz 54 hektāru apstādītām platībām, divām pārstrādes ēkām un diezgan plašu produkcijas klāstu," stāstīja Ieva.
Ieva un Jānis šobrīd ražo ogu salmiņus, marmelādes, bumbiņas, pulverus, gabaliņus un mērces. Visi produkti ir bioloģiski un bez pievienota cukura.
Sprižu ģimenē aug trīs bērni – divi dēli, kas jau cītīgi palīdz saimniecībā, un meita, kas vēl apmeklē bērnudārzu. Ieva uzsvēra – Latvijas laukos saimnieko stipras ģimenes.
"Ir vajadzīga tāda ticība, ka tu kopā ar ģimeni vari izdarīt daudz. Tad, kad tu to apzinies, ir tāds nenormāls iekšējs spēks, un tu vienkārši ej un dari, bet no tā nenogursti. Tas ir spēks un ticība, ka, kopā darot, var izdarīt ļoti daudz," pauda Ieva.
