"Maizes māja" juku laikos
Cēsu novada Liepas pagastā atrodas "Maizes māja". Tajā, kā saka paši saimnieki, jau gandrīz 100 gadus cep maizi ar brīvības garšu.
Saimniecības vēsture aizsākusies tālajā 1920. gadā, kad Dukuļu pusmuižas zemēs saimniecību sāka veidot Brīvības cīņu dalībnieks Pēteris Šedriks. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas "Krūmiņu" mājās saimnieko Pētera mazmeita Aina ar vīru Daini.
"Mans vectēvs, Brīvības cīņu dalībnieks, ieguva iespēju iegādāties zemi un atnāca šeit, uz Liepas pagastu, jo šeit jau bija viņa sirdspuķīte Almiņa. Pirms Brīvības cīņām viņam pat tāda doma prātā neienāca, ka viņš varētu apprecēt savu Almiņu, jo Almiņa bija no bagātas ģimenes, bet Pēteris bija otrais dēls ģimenē, un parasti jau mājas un zemi mantoja vecākais dēls. Līdz ar to pēc Brīvības cīņām Pēterim bija iespēja apprecēt savu Almiņu, un viņi abi šeit izveidoja saimniecību," stāstīja Aina.
Tolaik saimniecībā nodarbojās gan ar graudu audzēšanu, gan lopkopību.
"Graudi jau bija pamats, ja bija graudi, bija arī lopi, jo tad lopiem bija barība. Protams, arī pašai ģimenei tas bija iztikas avots. Lauksaimniecība bija pamatu pamats, ar kuru bija jānodarbojas, lai varētu nodrošināt sevi un ģimeni," norādīja Aina.
Pēc 1940. gada saimniecību, gluži kā visu Latviju, skāra okupācijas juku laiki, bet Ainas vectēvs saimniecībā palika uz vietas, jo bēgļu gaitās nevēlējās doties.
"Viņš palika šeit un saimniekoja, kā nu tajā laikā tika atļauts. Tad, kad mainījās atkal varas, viņš teica, nē, vienalga zeme ir tā, kas dod mums maizi un bagātību, un pie tās ir jāturas," norādīja Aina.
Tolaik arī no viņu ģimenes cilvēki tika izsūtīti un dibināja tālāk paši savas ģimenes jau citviet Padomju Savienībā, tāpēc Ainai ir bagāts radu loks tālajā Kazahstānā, ar kuriem viņa joprojām uztur sakarus.
Smaržīgs ceļojums laikā
No 2004. gada saimnieki lauku sētā piedāvā izbaudīt un iepazīt latvisko gadskārtu ritumu. Skolēni, ģimenes, draugu un tūristu grupas "Maizes mājā" uz brīdi kļūst par saimes ļaudīm, piedzīvo un izbauda garšīgu, smaržīgu un aizraujošu ceļojumu laikā.
"Šajā mājā maize ir cepta vienmēr, jo mājās ir maizes krāsns. Ja ir maizes krāsns, kā gan citādi? Tādēļ tā ir būvēta, lai ceptu maizi. Šobrīd, protams, mēs šeit cepam dažādas maizītes, bet tas ir nācis viennozīmīgi gadu ritumam līdzi, jo arī manā paaudzē mans tētis bija beķeris. Mana vecmāmiņa cepa maizi, tētis bija beķeris, un tagad mēs šeit, "Maizes mājā", cepam maizi," stāstīja Aina.
Maizes cepšana tika aizsākta ar rudzu maizi, tai ar laiku pievienojās saldskābā maize, tad karašiņas un pīrāgi, norādīja Dainis.
"2000. gadā mēs pirmo reizi pārmainījām klēti no tādas tradicionālās dvīņu klēts, kur labajā pusē glabājās graudi, bet kreisajā pusē stāvēja pūra lādes un skapji, medus spaiņi, un izveidojām to par tādu viesu sanākšanas vietu, kāda tā ir šobrīd. Ar laiku cilvēku pulks, kas gribēja atbraukt un pabaudīt "Maizes mājas" klētiņas burvību, pieauga. Ja uzņem ciemiņus, gribas tos pacienāt, un tad mēs sākām kopā cept maizi," stāstīja Ainas un Daiņa meita Kristīne Sprūdža.
Viņa uzsvēra, ka "Maizes mājā" gatavošana notiek visiem kopā. Tā nav ceptuve, kurā tikai iegriezties pēc maizes, bet gan vieta, kur apgūt un izbaudīt visu maizes cepšanas procesu. Saimniecība savām vajadzībām audzē arī graudus.
"Es domāju, ka tas ir brīnišķīgi, jo tad, kad tu pieliec savu roku klāt, maizei ir pavisam cits smeķis, cita garša,"
vērtēja Kristīne.
Tāpat ģimenē godā tiek turēta dziesma un citu latvisko tradīciju kopšana. Ģimenei ir savi tautastērpi, kuros rotāties un kuru detaļas saglabātas paaudžu paaudzēs. Ainas priekšauts, piemēram, saglabāts no viņas vecmāmiņas laikiem.
