"Pierobežā dzīvojot, jebkurai ģimenei jābūt ļoti stiprai, lai te izdzīvotu, lai sameklētu nozari, kurā darboties, kurā ir iespējas. Ir ļoti jāmāk saimniekot, lai savu saimniecību un ģimeni uzturētu. Pierobeža un attālums no Rīgas vai citām lielākajām pilsētām uzliek tādu dubultu strādāšanu, dubultu domāšanu," vērtēja Irēna.
Uzņēmējdarbība viņas ģimenē nav sveša. "Mans brālis nodarbojas ar mežizstrādi un kokzāģētavas darbiem, un atpūtas vietas komplekss tepat Papē viņam ir. Katrs esam ar savu biznesa jomu, strādājam ļoti daudz. Visi, arī brālēni un māsīcas, ir ļoti savos darbos un biznesos aizrāvušies.
Visi esam tādi kārtīgi lauku cilvēki un neprasām pabalstus, bet darbojamies. Darbošanās, jā, tā mūsu Vītolu ģimeni apvieno," stāstīja Irēna.
Pēc savas pirmās izglītības viņa gan ir sākumskolas skolotāja un daudzus gadus strādāja Rucavas pamatskolā.
"Darbu es pametu traģēdijas ģimenē dēļ, kas tādu milzīgu depresiju ilgus gadus deva. Mans vīrs gāja bojā pats savas izlemšanas dēļ. Man bija tāds izdegšanas sindroms, un es sapratu, ka bērniem tik daudz vairs nevaru dot, ka man pašai sevi jārestartē. Tad izmācījos uzņēmējdarbības vadību, un šīs zināšanas man ļoti palīdzēja kā deputātei Rucavas novada domē un arī tos divarpus gadus vadīt Rucavas novada domi," stāstīja Irēna.
Laiks domē viņai devis ļoti lielu pieredzi, kā arī pašapziņu un uzdrīkstēšanos. Tas viss tagad lieti noder, vadot no vecākiem pārņemto SIA "Purva dzērvenīte".
Irēnas mamma Aija atklāja, ka 90. gados, līdzīgi kā citiem laukos dzīvojošajiem, ģimenei bija neliela saimniecība, 21 piena govs, aitas un cūkas, bet piena cenas brīžiem nokrita tā, ka ar to nevarēja iztikt. Tāpēc Irēnas tēvs ar pieciem citiem partneriem uzsāka dzērveņu audzēšanu.
"Tēvs bija iededzies par šo dzērveņu audzēšanas ideju, Amerikas lielo dzērveņu plantāciju veidošanu. Tad viņš meklēja iespēju, lai kādu daļu no šī Nidas purva privatizētu. Vienam pašam idejas autoram īpašumā platības nedeva, tāpēc viņš meklēja sev kompanjonus. Atrada savus divus brāļus, bērnības draugu un vēl pāris cilvēkus," stāstīja Irēna.
Diemžēl 10 gadus vēlāk viņš pāragri aizgāja mūžībā, toties līdz tam paspēja paveikt visus svarīgākos darbus – dzērveņu iestādīšanu, laistīšanas sistēmas ierīkošanu un elektrības pievilkšanu. Pēc tam 12 gadus viņa iesākto turpināja Irēnas mamma.
"Bija ļoti grūti, jo strādnieku arī toreiz nebija, tāpat kā tagad. Vajadzēja braukāt pa mājām un meklēt palīgus. Vajadzēja strādniekus, kas ravētu, jo sākumā mēs ravējām laukus," atminējās Irēnas mamma Aija.
Šobrīd uzņēmumu vadīt Irēnai palīdz gan viņas otrais vīrs Laimdots, gan dēls Dzintars, kas nesen pēc studijām Anglijā ar ģimeni atgriezies Latvijā un strādā Jūras spēku orķestrī. Uzņēmumam palīdz arī Nidas purva atrašanās vieta un jūras tuvums, kas rada maigākus klimatiskos apstākļus.
"Ir ziemas ar sniegu, ir ziemas bez sniega, bet līdz šim vēl nav tā bijis, ka tieši ziemas dēļ kaut kas būtu aizgājis bojā. Tas rudens arī tāds lēzenāks te ir, tas ļauj mums varbūt ilgāk to dzērvenīti novākt. Daži gadi ir bijuši tādi, ka, salīdzinot ar citiem dzērveņu audzētājiem, mums raža ienākas ātrāk, tad mēs paspējam pirmie uz poļu tirgiem aizdot kravu. Pirmā cena vienmēr ir labāka," stāstīja Irēna.
Savulaik dzērveņu raža tika vākta ar rokām, tagad ģimenei darbu ievērojami atvieglo divi kombaini. Vienlaikus sezonas laikā uzņēmums turpina piedāvāt darbu pat ap 30 cilvēkiem. Dzērvenes tiek šķirotas un uzglabātas bijušajā padomju saimniecības "Rucava" kartupeļu pagrabā, ko savulaik privatizēja Irēnas tēvs.
"Citu gadu ir bijusi pārdošana ļoti smagnēja, kad raža jāaizved par ļoti zemu cenu tepat uz Latvijas saldētavām, kuras tiešām ļoti zemu cenu piedāvā. Bet tagad mums ir arī aukstuma kamera, kurā mēs jau ilgāk varam saglabāt izšķirotu vai tikko no lauka novāktu odziņu, tagad tā nedaudz mierīgāk tas pārdošanas process notiek," atzina Irēna.
Lielākā daļa Nidas purva ražas aizceļo uz Poliju, bet dažas tonnas Irēna pārdod arī tirdziņos un nodod pārstrādei Latvijas ražotājiem.
