"Mana mamma ar tēti izšķīrās, kad man bija trīs gadi. Es sāku pie tēta braukt tikai tādā apzinātā vecumā, man nebija īstu attiecību. Es izjutu to sabiedrības spiedienu, ka attiecības ar tēvu ir kaut kas ārkārtīgi svarīgs, ka tajās ir jāinvestē, tāpēc nolēmu apzināti tajās investēt, tikties ar viņu un braukt pie viņa," par savu bērnību stāstīja Linda.
Lindas tēvs dzīvoja Tilžā, un tas bija tāls brauciens. Viņas mammai tas nepatika, jo tēvs viņas nebija atbalstījis, tostarp darījis visu iespējamo, lai būtu jāmaksā pēc iespējas mazāki alimenti.
"Protams, viņš bija arī alkoholiķis, viņš bija bijis vardarbīgs, bet es tiešām mammu apbrīnoju, ka viņa tolerēja to un pat teica – jā, protams, brauc. Tā es ar tēvu arī tikos diezgan ilgstoši, bet kaut kad vidusskolā, šķiet, 11. klasē, es pārtraucu ar viņu attiecības, jo redzēju, ka viņš nevar atgriezties pie nedzeršanas, viņš visu laiku atsāka dzert. Viņš nomira tad, kad man bija kaut kādi 23 gadi," stāstīja Linda.
Viņas mamma apprecējās otro reizi, bet Linda līdz 5. klasei dzīvoja pie vecmāmiņas un ar patēvu iepazinās ilgākā laika periodā, sākoties pusaudžu vecumam. Attiecības neizveidojās īpaši labas. Ar laiku atklājās, ka arī viņš ir alkoholiķis. Tikmēr Linda veidoja savu dzīvi, ieguva augstāko izglītību, apprecējās, iesaistījās politiskajās norisēs.
"Apmēram pirms 10 gadiem mēs ar Ingu Gaili [dzejniece un rakstniece – red.] sanācām kopā un nolēmām, ka uz 8. martu varētu izdarīt ko jēgpilnu, kas būtu tiešām par sieviešu tiesībām, par izaicinājumiem, ar kuriem mūsdienās sievietes saskaras. Viņa teica, ka vajag uztaisīt sieviešu "stand-up". Es teicu – stulba ideja, jo sievietes nav smieklīgas un neviena negribēs piedalīties," atminējās Linda.
Beigās izrādījās, ka ir daudz sieviešu, kuras tas interesē. Sākotnēji "stand-up" vakaros Linda bija viņa pati, bet tad radās Džemmas tēls, lai nodalītu savu privāto dzīvi no skatuves.
"Es pamēģināju uzvilkt to parūku un to masku, un sapratu, ka šis īstenībā ļoti kruti strādā.
Džemma Sudraba nav es, viņa ir tēls, viņa pasaka lietas, kuras es nekad neteiktu, viņa pasaka tās tādā veidā, kurā man nekad nebūtu drosmes vai nekaunības teikt. Džemma Sudraba ir nekaunīga, viņai nav neērti," stāstīja Linda.
Tikmēr privātajā dzīvē sākotnēji viņa piedzīvojusi to, ko pati sauc par teicamnieces sindromu – vienmēr ļoti labi mācījusies un darījusi visu, "kā vajag", "kā ir pareizi".
"Manas paaudzes jaunas meitenes – mēs tikām audzinātas ārkārtīgi heteronormatīvā vidē. Tas nozīmē, ka tu esi vērtīga tad, ja zēni tev pievērš uzmanību, tu esi vērtīga tad, ja tev ir bojfrends [otrā pusīte – red.]. Ja esi precējusies, tad vispār tas ir brīnišķīgi, tad tu esi kaut ko dzīvē sasniegusi. Tad tu dabiski izvēlies to kā savu dzīves ceļu, tu dzīvo visu laiku, lielu daļu savas uzmanības veltot attiecībām," skaidroja Linda.
Esot tādā vidē, nav daudz laika pārdomām vai analīzei par to, kas tu esi un ko vēlies. Arī šobrīd Linda nevar teikt, ka velta tam ārkārtīgi daudz laika, taču vismaz dara to, ko vēlas, un ir pārliecināta, ka īsteno sevi vislabākajā iespējamajā veidā, jo viņai ir gan radošā brīvība, gan atbalsts no dzīvesbiedres puses.
"Es tikai pēc 30, kā ļoti daudzas sievietes, sapratu, ka īstenībā līdz galam neesmu heteroseksuāla.
Es ļoti ceru, ka tai paaudzei, kas tagad aug, ka viņiem izpratne par to, kas tu esi, ir citādāka, ka meitenēm nav jāredz sava pašvērtība tik lielā mērā caur attiecībām, ka viņas varēs atļauties sevi īstenot kā sevi bez attiecību prizmas," pauda Linda.
Dzīvesbiedri Martu Linda iepazina, esot vēl laulībā. Viņas pazina viena otru daudzus gadus, līdz atskārta, ka ir iemīlējušās. Lindas mamma sākumā nebija sajūsmā par jaunajām attiecībām, bet nevis tāpēc, ka meita tiktos ar sievieti, drīzāk tāpēc, ka šī sieviete nav miljonāre, kas varētu atvieglot Lindas dzīvi. Visai ātri gan viņa Martu iemīlēja, un visiem ģimenē attiecības šobrīd ir ļoti labas.
"Dažreiz mammai kaimiņi vai kolēģi jautā – kas tad tur viņai notiek, vai tiešām viņa ar sievieti dzīvo kopā, ja? Mamma uz to vienmēr atbild: "Jā, un viņām viss ir brīnišķīgi, viņas viena otru atbalsta, un viņas bērni mīl viņas abas, un viņām viss ir superīgi." Es vienmēr ar to ļoti lepojos," stāstīja Linda.
Tāpat Linda atzina: "Par to kopdzīves likumu ir tā, ka es esmu ļoti apvainojusies uz šo valsti. Esmu tiešām ļoti apvainojusies. Tas ir superpazemojoši, ka man, pieaugušai sievietei, 40 gadu vecumā nav iespējas atrisināt elementāras lietas. Tas ir šausmīgi patronizējoši, kad ir jāmēģina sarunāt, vienoties. Protams, visu var sarunāt, bet tu gribi, lai tās lietas būtu nokārtotas."
Šobrīd viņa visvairāk sapņo par brīvību, tostarp arī finansiālo, taču vienlaikus viņa ir mierā ar to, kas viņa ir un kur atrodas.
"Man liekas, ka es vidēji statistiski esmu tāds parasts, normāls cilvēks, ar maziņām traumiņām, ar kurām apmēram esmu tikusi galā un varu dzīvot diezgan pilnvērtīgu dzīvi. Esmu ļoti laimīgs cilvēks. Man dažkārt ir pat bail no tā, ka es jūtos laimīga un ilgstoši, ka es vienkārši esmu laimīga, jo mana babiņa vienmēr teica, ka no dzīves nevajag prasīt daudz un līdzko tev dzīvē būs labi, tā citi noskaudīs un tas viss beigsies. Tāpēc kaut kā vienmēr man ir bišķi bailes, ka gan jau kaut kam sliktam ir jānotiek, ka par šo laimi man būs jāmaksā," Linda atklāja.
"Dzīvei nav melnraksta" stāsti
