Vispirms es tosvētdien dzirdēju, kā zvana tuvējā baznīcā.
Tad iegaudojās suns, un zvanus tikpat kā vairs nevarēja dzirdēt.
Pēkšņi sāka gaudot avārijas signāli kādai neatliekamo dienestu mašīnai. (Kā parasti, bija grūti saprast, no kurienes un uz kurieni tā brauc...)
Un nebija saklausāms vairs ne suns, ne baznīca.
Signālauto pabrauca garām un pazuda tālumā. Arī skaņa. Atguvās suns – drusku iegaudojās un apklusa. Un es atkal dzirdēju baznīcas zvanus.
Atgriezās dabiskā skaņu kārtība.
Bet vai tāpat ir mūsu mediju sajūtā un atmiņā? Vispirms bija operas skandāls, kino skandāls, tieslietu ministra jezga, „Liepājas metalurgs".. tad tas viss nozuda no publiskās dienaskārtības, jo notika liela nelaime. Tepat – Zolitūdē – nevis aiz trejdeviņiem kalniem un jūrām. Un aizmirsās opera, kino un ministrs...
Un tad, žanrus jaucot, parādījās Dombrovska demisijas runa, Sudrabas ģībonis un Nila Rātslaukuma kaislības... Vai tādēļ, lai kaut kas drusku piemirstos? Vai kā cita dēļ?
Sabiedrisko mediju žurnālisti gan tagad stingri nolēmuši pasekot Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas gaitai. Bet ugunsgrēks Rīgas pilī? Tas taču bija tik sen, pirms Jāņiem..
Vienmēr kādam ir izdevīgi, ka atmiņa ir īsa. Vienmēr kādam ir izdevīgi, ka uzmanība pievērsta kam citam. Var jau būt, ka man nav taisnība, bet, kamēr nav jaunas valdības, var taču traki labi parosīties katrs savā lauciņā – sakārtot, nokārtot, parakstīt, pabīdīt. Kā pašam ērtāk. Kurš spēs izsekot, kas notiks ministrijās līdz jaunas valdības apstiprināšanai?
Un mani joprojām interesē, kas notika ar Latvijas kino, ar Latvijas operu un Rīgas pili. Un ne tikai. Apnicīgi laikam.
Viens suns atkal drusku iegaudojās, bet viņu bija grūti dzirdēt caur komerczvaniņiem un citiem meldiņiem, kas pilda tirgus plačus..
