Šie ierobežojumi man likās kaut kur redzēti – jā, jebkurā "Rīgas satiksmes" transporta līdzeklī iespējams iepazīties ar Rīgas Domes (RD) saistošajiem noteikumiem par pareizu un nepareizu uzvedību pilsētas sabiedriskajā transportā.
Kaut arī tur sen minēts, ka smirdēt autobusā ir slikti, bieži vien atrodas kāds kaskadieris, kas pirms ekskursijas pa pilsētu nav padomājis par savu apģērbu.
Kāda tad starpība? Kā skaidroja mans jurists, nekas īpaši nemainās – gan MK, gan RD noteikumu necienīšana ir administratīvs pārkāpums, un pārkāpējs ir tikai sīks huligāns, nevis noziedzies urlēns.
Atšķirība ir tāda, ka RD var sanākt kopā katru nedēļu un mainīt savus noteikumus pa labi, pa kreisi. MK kungi ir nopietnāki – ja viņi tā nolemj, tad tā arī kādu laiku būs. Nu, protams, vēl arī tas, ka MK noteikumi attiecas uz visu Latviju, bet pieļauju, ka lielākajai daļai lasītāju, izdzirdot vārdus „sabiedriskais transports", naidā sakrokojas seja un prātā nāk "Rīgas satiksme" ar saviem „Atver pats!" putuplasta riņķīšiem ap rokturiem autobusos.
It kā viss var likties vienkārši – uzvelc tīras drēbes un dragā! Bet ir vairākas nianses:
- Tieši apģērbs ir tas, kas nedrīkst smakot. Tātad pats cilvēks drīkst. Piemēram, ievilkt pēdejo cigaretes dūmu pieturā, nomest benčiku, iekāpt autobusā un tur šo pēdējo dūmu izpūst – tas ir OK. Arī pievemta bārda vai mati nav problēma, jo tas nav apģērbs.
- Jāizstrādā detalizēta un nepielūdzama shēma, pēc kuras noteikt, vai tā smaka ir slikta, un tas obligāti jākonstatē aparātiem, nevis cilvēkiem, lai izslēgtu jebkādu gaumes faktoru. Es, piemēram, domāju, ka "Channel 5" smaržas nelāgi smako, kāds cits domā, ka tā ir dievu smarža. Labi vismaz, pati Šaneles kundze par mums nedomā vispār.
- Es reiz ar 3.autobusu braucu mājās no Rīgas notekūdeņu attīrīšanas stacijas. To, ka mans apģērbs ir pievilcies ar puvušu olu smaku, apzinājos tikai tad, kad atbraucu mājās, iegāju dušā un vēlreiz paostīju savas drēbes. Tātad ne vienmēr cilvēks jūt, ka ir pieņēmis jaunu smaku, līdz ar to noteikumus var pārkāpt negribot. Tāpēc pieturās būtu jāuzstāda smakas sensori – tie palīdzētu noteikt, vai cilvēka smaka ir pasažiera goda cienīga.
- Jāizksaidro iespējamie izņēmumi – piemēram, sasvīdis apģērbs karstā vasaras dienā varbūt tomēr ir atzīstams par legālu.
- Šodien pat braucu autobusā ar pievemtu grīdu, tapēc iedomājos – kā rīkoties, ja pasažieris sāk smakot ceļojuma laikā, turklāt ne savas vainas dēļ? Jā, es domāju gadījumu, kad kāds, iespējams, apdzēries cilvēks mani apvemj. Ko man darīt? Viens variants – turpināt braukt, bet nē – tā nedrīkst. Otrs – novilkt drēbes un, stāvot autobusa durvīs, veikli tās izsviest nākamās pieturas gružkastē. Nē, kails jau nedrīkst braukt - tad policija mani sašņorētu tāpat kā to ekstraverto pāri, kas veica dzimumakta performanci Pārdaugavā. Saukt taksi? Man makā ir viens lats, un taksists, ļoti iespējams, arī nevēlēsies tādu līdzbraucēju. Piezvanīt kādam, lai atbrauc man pakaļ? Nē, man nav, kam zvanīt, esmu vientuļa pensionāre!
Iedomājos par to, kāpēc vispār ir bijis nepieciešams pieņemt MK noteikumus, ja mēs sen to visu zinām. Galvaspilsētas vadītājiem jau laiku pa laikam ienāk prātā visādas interesantas idejas.
Iespējams, kāds no valdības vīriem no slepeniem avotiem bija padzirdējis, ka, teiksim, nākamnedēļ RD grasās pieņemt jaunus noteikumus par to, ka Rīgā nedeklarētiem "Rīgas satiksmes" klientiem ne tikai kaklā jāpakar kartupelis, bet arī kabatā jāglabā trīs reņģes.
„To es nepieļaušu!" nodomāja anonīmais ministrs (jo pats nav deklarēts Rīgā) un sarunāja ar kolēģiem, ka pieņems šādus noteikumus, kas vienā mirklī RD hipotētisko reņģu ideju apturētu. Tāpēc varbūt beigsim vienreiz ņaudēt un pirmoreiz mūžā pateiksimies Ministru kabinetam. Paldies!
