Sabiedrības viedoklis par olimpiskajām sacensībām Siguldā pēdējā laikā bija diametrāli pretējs – no atbalsta līdz klajam noliegumam, jo šāds projekts maksātu gana daudz naudas, turklāt zviedri būtībā finansētu tikai pašu spēļu norisi, nevis trases atjaunošanu un pat daļēju pārbūvi.
SOK ir kritizēta par daudz ko un pamatoti, taču šoreiz lēmums par 2030. gada ziemas olimpiskajām spēlēm ir loģisks. Oficiāli gan rīkotājus paziņos nākampavasar, taču Stokholmu vispār neuzaicināja uz fināla sarunām. Formāli Zviedrijas valdība arī vēl nebija devusi garantijas, lai gan termiņš tam nebija beidzies. Šveice savukārt vēl nebija oficiāli izvirzījusi kandidatūru šīm spēlēm, kaut termiņš arī tika pagarināts un līdz ar to nebija beidzies.
Šveiciešu olimpiskās dzīves vadītāji pārdzīvo un zviedri tāpat, kaut Šveicei būs reāli iespēja sarīkot 2038. gada ziemas olimpiskās spēles. Savukārt 2034. gadā spēles jau apsolītas Soltleiksitijai ASV, ar ko SOK nākotnes olimpisko spēļu rīkošanas komisija arī tūdaļ sāks sarunas. Tās visas ir aizkulises, bet vēlreiz atgriežamies pie loģikas, un šajā ziņā
Francijas izvēlēšanās ir daudz, daudz pamatotāka par Stokholmu.
Faktiski jau visas bāzes Francijā ir gatavas, ieskaitot ledus trasi Laplaņā, kamēr Zviedrijā arī daudzas citas sacensības būtu patālu no Stokholmas, kaut vai kalnu slēpošana un biatlons. Nemaz nerunājot par Siguldu Latvijā, ko vēl šķir jūra, un reāli tā būtu pavisam atsevišķa sacensību vieta, nošķirta no pārējiem, un tādu īstu olimpisko gaisotni laikam gan nevarētu izjust. Kur nu vēl apmeklēt galveno olimpisko ciematu, aiziet uz kādām citām sacensībām vai piedalīties atklāšanas vai noslēguma ceremonijās.
Olimpiskās spēles tieši ar to arī atšķiras no citiem sarīkojumiem – tā nav atsevišķu sporta veidu sacensību summa. Pret to asi nostājās Vācijas ledus trases sportisti, izsakot savu viedokli par Milānas/Kortīnas d’Ampeco spēlēm. Vācijai ir liels iespaids olimpiskajā kustībā, kaut varbūt ne īsti tādēļ, ka viņu tautietis Tomass Bahs ir SOK prezidents. Vācijā Baham nemaz nav tik liela slava, un SOK prezidentam daudzkārt pārmests, ka viņš vairāk domājot par citiem, nevis saviem tautiešiem. Tāpat viņam pārmesta arogance intervijās vācu medijiem.
Zviedri paliek ar garu degunu jau otro reizi pēc kārtas, jo arī 2026. gada spēļu izvēle bija par labu Itālijai.
Sigulda kā Stokholmas partnere līdz ar to arī nerīkos spēles, kaut gan vēl nedēļas sākumā Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks Latvijas Televīzijas "Sporta studijā" iespējas vērtēja visai cerīgi. Izteicās optimistiski, tomēr vairījās atbildēt par konkrētiem naudas ieguldījumiem. Sākotnēji vienā aplēsē Siguldas trases rekonstrukcijai bija minēti 58 miljoni eiro, taču patiesi vajadzīgo summu tagad neuzzināsim. Varbūt tā būtu bijusi mazāka, varbūt lielāka, ņemot vērā pieaugušo dārdzību pasaulē un nemierīgos laikus vispār plus citus Latvijas megaprojektus, vispirms jau "Rail Baltica".
Nebūtu tā, ka zviedri par visu maksātu, tiesa, spēļu norises laikā trases īri segtu gan. Neitrāli vērtējot, īstas olimpiskās gaisotnes gan nebūtu, jo olimpiskās spēles ir iespēja sportistiem brīvajā laikā apmeklēt citu sporta veidu notikumus, arī skatītājiem un medijiem būt visai mobiliem un dienas gaitā pabūt vairākās sacensībās. Sportistiem mierīgā gaisotnē olimpiskajā ciematā tā ir iespēja parunāt arī ar citu veidu pārstāvjiem, kaut uztaisīt pašbildes ar lielākajām slavenībām.
Skaidrs, ka tieši ledus trase kļūst par nopietnu klupšanas akmeni daudziem potenciāliem rīkotājiem.
Pasaulē nu citi laiki, nesen Covid-19 pandēmija, tagad ilgstošs karš Eiropā, tāpat Izraēlas cīņa ar "Hamās", un neviens ar naudu vairs negrib un arī nevar tā šķiesties. Vēsture rāda, ka trases pēc spēlēm bieži aiziet nebūtībā, tās nav vajadzīgas tik daudz un uzturēšana daudziem rada vien mīnusus. Cerīgs neizskatās arī bobslejs un skeletons pasaules līmenī, ja reiz uz pirmo Pasaules kausa posmu Ķīnā nesen aizbrauca tikai deviņas bobsleja ekipāžas vīriešiem (plus vēl divas mājinieku ekipāžas), bet sieviešu nebija vispār. Parasti vairāk dalībnieku ir Eiropas kausā, bet tas tobrīd nenotika, savukārt Ziemeļamerikas kausā vienlaicīgi ar posmu Ķīnu arī bija 10–11 ekipāžas. Skeletonā mazāk nekā 20 dalībnieku – par dārgu un pārāk viegli prognozējams rezultāts.
Ja Starptautiskā Bobsleja un skeletona federācija (IBSF) tuvākajā laikā ko nemainīs, viss var lēnām aiziet nebūtībā. Vienīgais iespējamais variants ir visiem startēt ar vienādiem bobiem un slidām, tos pirms tam lozējot, jo tikai tā var krasi samazināt izmaksas un vienlaikus palielināt intrigu. Pret to ir dominējošā valsts Vācija, kas ledus trasē savāc lauvas tiesu medaļu olimpiskajās spēlēs.
Vācieši to var atļauties, viņu tagadējais līderis Johaness Lohners nupat publicējis jaunākā četrinieka izmaksas, tās ir ne vairāk, ne mazāk kā 135 tūkstoši eiro, un tikai nedaudz mazāk divniekam.
Tā ir tikai daļa no olimpiskās medaļas cenas. Ja Vācijai un citām lielvalstīm to vajag, – lūdzu, bet laikam gan pārējiem nav nekāda iemesla mesties šajā cīniņā (nedaudz cits stāsts gan ir kamaniņu sportā).
Vācieši tieši tādēļ spēj konkurēt ar citām sporta lielvalstīm – noņemiet šos trīs sporta veidus (pēc jaunākās programmas laikam 11 medaļu komplektus) un Vācija nebūs tik varena ziemā. Tas būtu kā Nīderlandei noņemt ātrslidošanu vai norvēģiem slēpošanu.
Visbeidzot ir vēl kāds jaunums. Sākotnēji pēc Itālijas paziņojuma, ka Kortīnas d’ Ampeco ledus trase netiks nedz atjaunota, nedz uzcelta no jauna, SOK palika dusmīga un piedāvāto Čezānas variantu rīkotājiem klaji noraidīja. Sak, ja nevarat, tad šos veidus sarīkos Austrijā, Šveicē vai Francijā. Sanktmoricā februārī tas gan būtu riskanti lielās noslodzes un jau iespējamā siltuma dēļ, jo šī ir dabīgā ledus trase.
Tagad situācija pamazām mainās un pavisam nopietni tiek uzlūkota 2006. gada ziemas spēles uzņēmušās Čezānas trases kandidatūra.
Trasē gan nekas tagad nenotiek, bet tā pastāv joprojām, nav sabrukusi, vajadzīgs tik kāds kosmētisks remonts un saldēšanas sistēmas atjaunināšana un palaišana. Reāli izdarāmas lietas bez lieliem ieguldījumiem.
Šādai uzskatu maiņai pamatā esot daudzu pazīstamu vācu sportistu izteikumi, ka, piemēram, Insbrukā viņi jutīšoties kā izstumtie tālu no olimpiskā epicentra. Čezāna ir daudz tuvāk Milānai, atrodas tajā pašā valstī, un trase ir visai interesanta un atbilstoša visiem trim veidiem.
Redzēsim, kā būs, bet Stokholma kopā ar Siguldu laikam gan vairāk nepretendēs uz spēļu rīkošanu. Nedaudz tālākā nākotnē jau tāpat dārdzības un klimata pārmaiņu dēļ ziemas spēles paredzēts aizvadīt tikai dažos noteiktos reģionos Eiropā, Ziemeļamerikā un Āzijā.
