Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) nostāja pēdējā laikā kļuvusi nedaudz kategoriskāka. Varbūt tas saistīts ar Krievijas augsto amatpersonu nesenajiem publiskajiem uzbrukumiem SOK prezidentam Tomasam Baham. Uzbrukumi izskanēja gan no Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova, gan īpaši aktīvi bija ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova un Vladimira Putina administrācijas preses šefs Dmitrijs Peskovs. Abi pēdējie jau dēvē SOK un Bahu par rasistiem.
Lavrovs savukārt ir krasi izteicies pret Izraēlas pielaišanu Parīzes spēlēm, pret ko esot daudzas arābu valstis. Situācija, viņaprāt, esot absolūti analoga Krievijas iebrukumam Ukrainā. Esot "ierobežotas viņu cilvēktiesības". Gluži vai traģikomēdija šajos izteikumos uz Krievijas uzsāktā kara fona. Krievijā jau aicina atņemt Tomasam Baham 2014. gadā piešķirto Krievijas ordeni (SOK jau 2022. gadā atsauca olimpisko zelta ordeni Putinam, ko Huans Antonio Samarančs pasniedza 2001. gadā).
Krievija un tās sportisti jūtoties aizskarti. Interesanti, kā jājūtas Ukrainas civiliedzīvotājiem – karš un daži ierobežojumi tomēr nav adekvāti salīdzināmas lietas. Pilnīga aizlieguma piedalīties spēlēs nebūs.
Iespējamais neitrālo sportistu skaits varētu pat pārsniegt 50 no Krievijas un 25 no Baltkrievijas.
Vairums ļaužu demokrātiskajā pasaulē jau par šo faktu ir neizpratnē, bet tāds ir SOK lēmums, kas vēl turklāt daudz ko deleģē izšķirt starptautiskajām federācijām.
Skaidrs, ka Krievija nevar startēt komandu sporta veidos, no lielajiem individuālajiem veidiem ļoti strikta bijusi vieglatlētikas vadība ar "World Athletics" prezidentu Sebastjanu Ko priekšgalā. Agresorvalstu pārstāvji netika pielaisti oficiālām sacīkstēm, nevarēja pat teorētiski izpildīt kvalifikāciju un punkts. Skaidri un saprotami.
Ir federācijas, kas ir stingrākas, un ir tādas, kas lojālākas pret agresorvalstu pārstāvjiem. Vēl ir Starptautiskā tenisa federācija (ITF), kas faktiski ikdienā nekādi nevada un neietekmē profesionālo tenisu. Tai nav nekādas varas, visus profesionālos turnīrus pieaugušajiem rīko ATP un WTA, bet kritērijus dalībai olimpiskajās spēlēs izstrādā ITF, un viens no tiem ir piedalīšanās komandu mačos Deivisa kausa un Billijas Džīnas Kingas kausa izcīņā savu valstu izlasēs pēdējā olimpiskajā ciklā.
Krievijas un Baltkrievijas tenisisti tur nav pielaisti jau divus gadus, līdz ar to kritēriji nav izpildīti. ITF tomēr atļauj viņiem spēlēt Parīzē, jo to nosaka reitings (tajā viss pareizi).
Absurds – ITF prezidents ir amerikānis, un valdē 13 no 16 locekļiem pārstāv demokrātiskās valstis. Vienalga lēmums ir tāds, turklāt vēl pat iespējama dalība dubultspēlēs, kas tomēr mazo komandu veids analogi pludmales volejbolam. Absurdi un nesaprotami.
Man nav nekas pret Daniilu Medvedevu, viņš ilgstoši jau dzīvo Rietumos, ir arī publiski izteicies pret karu Ukrainā. Nav nekas pret Darju Kasatkinu, kura ir liela Putina kritiķe un savas seksuālās orientācijas dēļ vispār nevēlama Krievijai. Ja arī visi pārējie būtu tādiem pašiem uzskatiem, pat tad neskaidrību ir ļoti daudz, jo viens kritērijs – spēlēšana izlasē – tomēr nav izpildīts. Turklāt teniss ikdienā ir uz lielās sporta skatuves, individuālajos veidos viens no galvenajiem veidiem, un ievērība ir daudz lielāka nekā daudziem citiem sporta veidiem un disciplīnām.
Neitrālie sportisti Parīzē būs, tāpat jau absolūtais vairums līdzjutēju zinās, kas tie tādi un no kurienes. Ne jau viņi visi paši pie tā vainīgi, bet tāda nu tagad kļuvusi dzīve. Ja nostāja būs stingra un adekvāta visiem un visur, tad normāli domājoši Krievijas sportisti drīz vien lemtu par citas valsts pilsonības pieņemšanu un Krievijas varenība vismaz sportā kļūtu mazāka. Tāpat sports viņiem ir politika. Nupat Francijas pilsonību jau pieņēmusi titulētā peldētāja Anastasija Kirpičņikova un Serbijas pilsonību – cīkstonis Aleksandrs Komarovs.
SOK pieņēma galīgos kritērijus neitrālo sportistu statusam – tas attiecas arī uz tehniskajiem darbiniekiem un medicīnas pārstāvjiem.
Pats būtiskākais – šiem sportistiem tomēr nebūs jāparaksta deklarācija par politisko neitralitāti un Krievijas iebrukuma Ukrainā nosodījumu.
Ja šis punkts būtu atstāts, tad faktiski izvēle būtu ļoti skaidra – pretējā gadījumā Krievijā šādiem sportistiem draudētu kriminālsods. Tagad durvis juridiski ir vaļā. Nu ir izveidota speciāla komisija trīs cilvēku sastāvā, kur darbosies agrāk slavenais spāņu basketbolists un tagad SOK Ētikas komisijas vadītājs Po Gasols. Kā viņi trijatā tiks galā, grūti iedomāties, ir jāpēta arī visu kandidātu aktivitātes sociālajos medijos vairāku gadu garumā, jāizseko arī bijušajiem izteikumiem publiskajā telpā un intervijās. Lai visu kārtīgi izpētītu, būs jāpiesaista gana daudz cilvēku, bet tā, protams, nav problēma.
Skaidrs, ka Parīzē nebūs nacionālās himnas spēlēšanas šiem sportistiem, tērpiem jābūt neitrālā krāsā (ja iespējams, baltā), uz tiem tikai neitrālo sportistu emblēma (AIN). Nekādu nacionālo krāsu pielietojuma arī treniņtērpos, uz somām vai inventāra, matu vai nagu krāsojumā, tetovējumos, nekādu Georga lentīšu, nekādu Z burtu. Nedrīkst pieminēt valsti intervijās utt.
Izstrādāti seši vispārēji punkti:
- Krievijas un Baltkrievijas sportisti varēs startēt tikai neitrālo atlētu statusā, ko norāda speciāla abreviatūra AIN (franču Athlètes Individuels Neutres).
- Komandu sporta veidos nevar piedalīties.
- Sportisti vai apkalpojošais personāls, kas aktīvi atbalstījuši Krievijas iebrukumu Ukrainā, netiks pielaisti spēlēm.
- Netiek pielaisti tie, kuriem ir kontrakti ar varas struktūrām, armijas klubiem vai drošības dienestiem.
- Visi neitrālie sportisti tiek pakļauti dopinga pārbaudēm.
- Spēkā paliek sankcijas pret oficiāliem Krievijas un Baltkrievijas varas un sporta vadības pārstāvjiem.
Detalizētāk izstrādāts vēl atsevišķs kodekss katram individuāli. Tā sāls – jebkādus paziņojumus, ierakstus, intervijas drīkst izdarīt tikai savā vārdā, norobežojoties no valsts un militārajām struktūrām un nacionālās olimpiskās komitejas.
Jā, ierobežojumi ir, bet diezin vai tas tik kardināli maina būtību, jo agresorvalstu pārstāvji spēlēs izņēmuma kārtā var startēt. Tos nevar vērtēt valstu ieskaitē (par to var sodīt arī citu valstu medijus, ja šajā vērtējumā tabulā iekļaus neitrālos sportistus).
Ja konsekvenci ievērotu visos veidos un federācijās, nebūtu nekādu klapatu.
Agresorvalstīs vēl jādomā, vai atļaut startēt saviem neitrālajiem sportistiem vai ne. Juridiski tas jāizlemj pašiem sportistiem (kā tas ir reālajā dzīvē šajās valstīs, mēs saprotam). Tiem, kurus ikdiena un finansiālā atkarība saista ar Krieviju, nav īpašas izvēles atšķirībā no tenisistiem. Noteikumos vēl ir punkts, kas nākamajās divās spēlēs liedz piedalīties boikotējošām valstīm (tas šoreiz attiecas uz demokrātiskajām valstīm).
Putins februāra beigās esot uzdevis sporta ministrijai un nacionālajai olimpiskajai komitejai apkopot priekšlikumus par viņu sportistu iespējamo startu Parīzē. Pagaidām tur īstas vienprātības nav, un lēmums esot jāpieņem maijā.
Un vēl – SOK jau brīdina nacionālās olimpiskās komitejas par iespējamu piedalīšanos Krievijas organizētajās alternatīvajās Sadraudzības spēlēs un šīs dalības sekām. Spēlēs 2024. gada septembrī Maskavā un Jekaterinburgā būs pārstāvēti 33 sporta veidi, un rīkotāji cer uz 6500 sportistu dalību no aptuveni 70 valstīm. Tas var draudēt ar šķelšanos. Pasaulē šķelšanās jau ir notikusi, un tas pats gaidāms arī sportā.
Jau tagad skaidrs, ka līdzskrējēji Krievijas alternatīvajām spēlēm pasaulē būs.
Tuvākajā nākotnē redzēsim, kas ir kas. Parīzes mērijas vadītāja Ane Idalgo skaidri un gaiši izteikusies, ka nevēlas redzēt argesorvalstu pārstāvjus Parīzes spēlēs. Idalgo gan savā amatā to juridiski nevar izlemt. Ne tik kategorisks ir orgkomitejas šefs Tonijs Estangē. Francijas prezidents Emanuels Makrons jau sen uzskatīts par pārāk demokrātisku attiecībās ar Krieviju, bet nu arī viņš paziņojis, ka pieprasīs Krievijai pārtraukt karu spēļu laikā. Tā varētu notikt, bet kādas būs sekas, ja prasība paliks neievērota? Neielaist krievu un baltkrievu sportistus Francijā? Redzēsim, redzēsim, vēl jau būs daudz interesantu pavērsienu.
