Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Kafejnīca bija draudzīga suņiem. Pie blakus galdiņa sēdēja skaistas jaunas sievietes ar koptiem sunīšiem (mīluļiem bija savi atsevišķi krēsli). Viņas risināja smalku sarunu krievu valodā: "Mēs šodien braucām uz masāžu, manam sunītim patika. Bet jūs? Bijāt pie friziera?... Veterinārajā klīnikā mums teica, ka pēc pieciem mēnešiem mēs viņu varēsim sākt barot ar baltajām zivīm. Bet vai jūsu skaistulītei ir medicīniskā apdrošināšana?"
Sildot nosalušās rokas pie kafijas tasītes, es domāju:
šajā pašā brīdī Ukrainā ir karš, Baltkrievijā manu draugu mājās atkal ieradušies spēka struktūru darbinieki. Bet te – klusais miers.
Šie sunīši dzīvo labāk nekā daudzi bēgļi no Baltkrievijas un Ukrainas. Cilvēki, strādājot diennaktīm, nevar sev atļauties atsevišķu medicīnisko apdrošināšanu, un arī zivis katru dienu ēd ne visi. Un arī savu māju viņiem nav. Toties viņi ir dzīvi, brīvībā, var atklāti runāt un viņiem ir iespēja veidot labāku dzīvi…
Skumjās domās pusstunda aizlidoja ātri, un, lūk, es jau apskauju savu varoni. Mēs runājam par viņas gaidāmo izstādi.
No bērnu grāmatām līdz politiskam "manifestam"
IZSTĀDE
1.februārī Rīgas domē tiks atklāta Volhas Jakubouskas izstāde. Māksliniece bija spiesta aizbraukt no Baltkrievijas pēc 2020. gada notikumiem. Volhas darbi no sērijas “Brīvības kaķīši” kļuvuši par revolūcijas simbolu un tikuši izstādīti Monako, Polijā, Beļģijā, Itālijā, Latvijā.
Izstādes rīkotāji ir Rīgas dome un Latvijas baltkrievu asociācija “Supolka”, bet to atbalsta Dānijas kultūras institūts Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Atklāšanā piedalīsies Baltkrievijas Apvienotā pārejas kabineta pārstāve nacionālās atdzimšanas jautājumos Aļina Koušika. Izstādē Rīgā māksliniece rādīs 25 gleznas, kas veltītas baltkrievu pretošanās 25 momentiem.
Revolūcija pārsteidza mākslinieci vienā no nelielajām pilsētām Baltkrievijas ziemeļos, kur viņa bija dzīvojusi un strādājusi daudzus gadus. Runājot ar viņu, sapratu, ka viņa šeit un tagad domās ir tajos notikumos, lai gan pagājuši jau trīs gadi, – tik emocionālas un dziļas ir viņas atmiņas. Volha glezno gandrīz vai katru dienu un atzīst, ka neapstāsies, līdz Baltkrievija kļūs demokrātiska un iznāks brīvībā pēdējais politieslodzītais. Šī raksta tapšanas brīdī tie oficiāli ir 1583 cilvēki, un šis skaits palielinās ar katru dienu.
Volha nodarbojās ar dekoratīvi lietišķo mākslu, radīja gleznas no ādas un ilustrēja bērnu grāmatas. Viņa neinteresējās par politiku. Līdz 2020. gada 9. augustam, kārtējām Baltkrievijas prezidenta "vēlēšanām", kad sākās cilvēku mierīgie protesti pret viltotajiem rezultātiem. Protesti tika nežēlīgi apspiesti, diktatoram izdevās palikt tronī, represijas turpinās līdz šai dienai. Varas iestādes oficiāli atzinušas, ka valsti atstājuši 200 tūkstoši cilvēku, taču patiesībā viņu ir daudz vairāk, un cilvēki turpina braukt projām.
Kaķīšu terapija kā cīņa pret diktatūru
Represiju mērogi un spēka struktūru darbinieku neticamā nežēlība, apspiežot mierīgos protestus, satrieca Volhu. Spēcīgās negatīvās emocijas viņā izraisīja refleksiju, un tā radās šī sērija. Viņa mākslinieciskā formā sāka fiksēt visus tos notikumus, kuru lieciniece viņa bija.
Daudzos Volhas Jakubouskas darbos aiz alegoriskā kaķīša tēla nekļūdīgi var atpazīt konkrētu cilvēku – aktīvistu, politiķi, kultūras darbinieku, politieslodzīto.
"Mans pirmais darbs bija veltīts aktīvistei Ņinai Bahinskai. Man tā bija gan pateicība, gan terapija. Manī bija tik milzīgas sāpes, ka es nezināju, kā tālāk dzīvot, es degu no iekšpuses. Asaras beidzās, iekšā – milzīgs caurums. Un viss, ko es varēju darīt, tā bija daiļrade, tikai tā deva spēkus.
Kāpēc kaķīši? Jautru bildīšu zīmēšana, kā es reizēm jokojot saku, jeb kaķīšu terapija, ir veids, kā aiziet no realitātes, vieglums. Kad Ņina iet ar karogu uz omoniešu fona – maza, trausla sieviete pret monstriem – viņa to dara tāpēc, ka nebaidās. Viņai ir viņas misija. Viņas personības spēks pārsteidz. Kad pabeidzu šo darbu, nolēmu, ka man tas jāuzdāvina Ņinai. Tā arī notika."
Kaķīši, kurus izdomājusi Volha, aizgāja tautā. Un vēl vairāk – tie izklīduši pa plašo pasauli, dzīvo visur, kur vien ir baltkrievi. Tie kļuvuši par grafiti sižetu, tēliem uz pastkartēm un galda kalendāriem, kas tika sūtīti politieslodzītajiem, tos zīmē uz iepirkumu somām, izmanto grāmatu noformēšanā.
"Represijas turpinās, Baltkrievija nav sākusi mazāk ciest"
Bez šaubām, ir loģiski, ka uz kara Ukrainā un citu šausmīgo notikumu pasaulē fona vienkāršo baltkrievu dzīve globālajos plašsaziņas līdzekļos paliek otrajā plānā. Tomēr nekas nav mainījies. Baltkrievija necieš mazāk. Ļoti daudz baltkrievu, bēgot no režīma, palikuši bez mājām. Un režīma nežēlība nekur nav pazudusi, spīdzināšana cietumos turpinās, cilvēki tiek aizturēti katru dienu.
"Piekaut (un nogalināt!) uz ielas vienkāršos mierīgos iedzīvotājus tikai par to, ka viņi, likumpaklausīgi pilsoņi, izdarījuši savu izvēli, uz kuru viņiem bija tiesības!... Mūsu tauta ir dziļi traumēta. Nekas nekur nav pazudis. Mums tas viss vēl jāpārdzīvo. Daudzi, kas palikuši Baltkrievijā, tagad nevar pat atklāti runāt, kā to varam darīt mēs, kuriem izdevies aizbēgt. Šķiet, atgriezušies Staļina laiki, kad sarunas notika virtuvēs.
Cilvēkiem, kuri dzīvo milzīgās bailēs, es tagad ļoti jūtu līdzi un lūdzu visus tikai par vienu:
sargājiet sevi, rūpējieties par savu drošību, izdariet visu, lai nekam nevarētu piesieties. Galvenais – saglabājiet savu brīvo domāšanu. Var veikt kratīšanu dzīvoklī, pārbaudīt tālruni… Bet galvā gan noteikti neviens jums neielīdīs!
Mēs savu iespēju noteikti iegūsim. Ne trešā, ne otrā varianta nav – visi grib jaunu Baltkrieviju."
***
Ierasties uz Volhas Jakubouskas izstādes "25 soļi līdz Brīvībai" atklāšanu 1. februārī plkst. 16.00 Rīgas domes ēkā (Rātslaukumā 1) var jebkurš interesents. Organizatori lūdz līdz 29. janvārim apstiprināt dalību, aizpildot tiešsaistes anketu šeit.
