Kas ir #MeToo?
#MeToo uzplaukumu piedzīvoja 2017. gadā, kad 15. oktobrī aktrise Alise Milano (Alyssa Milano) to izmantoja kā mirkļbirku jeb tēmturi sociālajā tīklā "Twitter" (tagad "X"), reaģējot uz apgalvojumiem par Holivudas producenta Hārvija Vainstīna (Harvey Weinstein) seksuālajiem uzbrukumiem. Izmantojot tēmturi #MeToo, Milano mudināja sabiedrību pievienoties kampaņai, kas atklāj seksuālās vardarbības problēmas apmēru. Pievēršot gan sabiedrības, gan mediju uzmanību, tēmturis pirmo 24 stundu laikā tika izmantots 12 miljonus reižu (Mendes, 2018).
Par kustības #MeToo aizsācēju tiek uzskatīta seksuālā vardarbībā cietušo sieviešu, galvenokārt afroamerikāņu, aizstāve Tarana Bērka (Tarana Burke), kura #MeToo kustību izveidoja jau 2006. gadā, lai apliecinātu solidaritāti ar afroamerikāņu rases sievietēm un akcentētu seksuālās uzmākšanās problēmu (Brockes, 2018).
Bērka izveidoja šo empātisko kustību, lai palīdzētu dalībniecēm sevi dziedināt un uzlūkot sevi kā izdzīvojušos, nevis upurus (Boyd, McEwan, 2022).
Sieviešu mediju centra ziņojumā secināts, ka tēmturis #MeToo licis cilvēkiem vairāk runāt par seksuālu vardarbību un uzmākšanos gan tiešsaistē, gan ikdienas dzīvē, un veicinājis problēmas atspoguļojumu medijos. Tas ir izraisījis arī diskusijas par citiem sieviešu tiesību jautājumiem, piemēram, dzimumu līdztiesību, reproduktīvajām tiesībām un algu atšķirību.
Feministu digitālais aktīvisms
#MeToo fenomens ir jauna veida piemērs kolektīvai rīcībai jeb aktivitātei, kas ir veicinājusi uz tiesībām balstītu kustību rašanos 21. gadsimtā, kas galvenokārt notiek sociālo mediju platformās. To dēvē par sociālo mediju aktīvismu, un tas ataino sociālo kustību politiskās iesaistīšanās efektivitāti un dzīvotspēju.
Digitālā aktīvisma jēdziens kļuva pazīstams pēc 2011. gada Arābu pavasara, kad aktivitātes sociālajā tīklā "Twitter" (tagad "X") palīdzēja veicināt sociālas un politiskas pārmaiņas.
Piemēram, tēmturis #Ēģipte tika izmantots, lai palīdzētu aktīvistiem apkopot un dalīties ar informāciju, veicinātu brīvāku izteiksmi un politiskas pārmaiņas kaimiņvalstīs (Williams, Singh, Mezey, 2019).
#MeToo, iespējams, ir viens no visievērojamākajiem feminisma aktīvisma digitālajā vidē piemēriem, kas parāda sabiedrības vēlmi pretoties seksismam, patriarhātam un citām apspiešanas formām. Neskatoties uz naidīgumu sociālajos medijos un sadursmēm ikdienas attiecībās ar kolēģiem, ģimeni un draugiem, digitālā sfēra, salīdzinot ar bezsaisti, joprojām tiek uztverta par salīdzinoši drošāku feminisma diskusiju vidi. (Mendes, 2018).
Mediju attieksme – labvēlīga, bet…
#MeToo gadījumā digitālais aktīvisms ātri pārcēlās uz profesionālo mediju vidi, sasniedzot daudz plašāku auditoriju un veicinot kampaņas atpazīstamību. Analizējot tās atspoguļojumu Apvienotās Karalistes presē, pētījumā (De Benedictis, Orgad, & Rottenberg, 2019) secināts, ka mediji ne vien atkārtoja jau zināmos sieviešu stāstus par piedzīvoto, bet atrada arī jaunas pieredzes. Vienlaikus pētnieces atzīmē, ka mediji, pozitīvi (56% rakstu) atspoguļojot seksisma, seksuālas uzmākšanās un vardarbības upurus, sekoja tradīcijai problēmu depolitizēt, individualizēt, sasaistīt ar kultūras un izklaides nozarēm (60% rakstu), balto un turīgo sieviešu pieredzēm, plaši aprakstot apģērbu un vērtējot to, vai tas bijis moderns (piemēram, laikraksts Daily Mail). Līdzīgas tendences konstatēja arī norvēģu pētniece Stīne Vedvika (2022), kas īpaši izceļ problēmas sensacionalizāciju medijos. Tā var radīt jaunu risku upuriem, kas pēc pieredzes paušanas nokļūst dažādu viedokļu paudēju publiska konflikta centrā.
Seksuālās vardarbības atspoguļojums medijos jāvērtē kritiski, uzskata autores, jo to publicēšanu nereti virza komerciālas intereses.
Emocijas, netaisnīgums, personiskas drāmas izraisa sašutumu, skumjas – tas viss palīdz pelnīt naudu. Mediju saturā plaši tiek atspoguļots, ko upuris teica vai valkāja, bet par nozieguma veicēju, vainīgo, šādas detaļas minētas reti. Turklāt mediju uzmanības lokā kā upuri parasti nonāk labi izglītotas, izskatīgas, turīgas, jaunas sievietes, ignorējot pieredzes, ko pārstāv materiāli slikti nodrošinātas un gados vecākas sievietes, veidojot neatbilstošu izpratni par "īstu izvarošanu" un "ideālu izvarošanas upuri" (De Benedictis, Orgad, & Rottenberg, 2019).
Meklējot, cik lielā mērā mediji kļūst par platformu sabiedrības diskusijai par seksuālās uzmākšanās un vardarbības problēmas risinājumiem, pētnieces atklāja, ka 41% rakstu vispār nav minēts neviens iespējamais risinājums.
15 % rakstos izcelta sieviešu iedrošināšana runāt, 8% rakstu piedāvā radikālus priekšlikumus, piemēram, seksisma un patriarhāta izskaušanu vai dziļu strukturālu pārmaiņu pieprasīšanu. Pārējie risinājumi saistīti ar dzimumu normu maiņu darba vietā (6%), sieviešu savstarpējo atbalstu (5%), tiesību reformu (4%), ar vardarbīgu uzvedību vai seksuālu uzmākšanos saistīto vīriešu atmaskošanu vai sodīšanu (4%) (De Benedictis, Orgad, & Rottenberg, 2019). Lielākā daļa publikāciju koncentrējās uz informēšanu, nevis mēģinājumu meklēt risinājumus, kā novērst seksuālās vardarbības galveno cēloni – varas attiecību asimetriju.
Sieviešu mudināšana runāt par šo problēmu ir saprotama, jo #MeToo kampaņas mērķis ir palielināt apklusinātas pieredzes paušanas nozīmi, veicinot kultūras un organizatoriskas izmaiņas. Tomēr britu preses pētījuma autores norāda, ka šis aicinājums seksuālas uzmākšanās un vardarbības jautājumu risinājumu padara par atsevišķu sieviešu pienākumu, novēršot uzmanību no struktūrām, kas rada un uztur nevienlīdzību (De Benedictis, Orgad, & Rottenberg, 2019).
Kā atspoguļot seksuālo vardarbību?
Pētījumi liecina, ka godprātīga un atbildīga žurnālistu rīcība, ievērojot cilvēcības pamatprincipus, ir veicinājusi #MeToo attīstību un daudziem upuriem tā ir stiprinājusi cerību uz taisnīgumu un pārmaiņu iespējamību. Lai gan kampaņa pievērš uzmanību seksuālās uzmākšanās gadījumiem, tā ir kritizēta par veidu, kā par to ziņo mediji. Proti, mediji nebija pietiekami precīzi valodas lietojumā, izmantojot vārdus "uzmākšanās" un "uzbrukums" kā sinonīmus (Ennis, Wolfe, 2018). Ņemot vērā mediju neprecīzo valodu, iespējams, pastāv atšķirības tajā, kā tiek klasificēti dažādi sociālās un seksuālās uzvedības veidi (Kessler et al., 2020).
Tomēr ir bijuši bezatbildīgas un neētiskas žurnālistikas gadījumi, kas negatīvi ietekmējuši visas puses, tostarp uzticamību kustībai. Nekvalitatīvs mediju saturs atturējis runāt citus seksuālās vardarbības upurus, un selektīvs atspoguļojums ir atstājis novārtā grupas, kam kustība sākotnēji paredzēta.
2022. gadā Norvēģijā tika publicēts žurnālistes Theas S. Elnanas (Thea Storøy Elnan) pētījums, kā #MeToo kampaņa ietekmēja Norvēģijas žurnālistu darbu, atspoguļojot izvarošanu. Autore pievērsās mediju izplatītajiem mītiem, jo tie nespēj sniegt pilnīgu un patiesu priekšstatu par seksuālo vardarbību.
Lūk, galvenie pētnieces secinājumi par izvarošanas atspoguļojuma veidiem medijos:
- Žurnālisti mēdz sensacionalizēt izvarošanu un raksturo seksuālo vardarbību kā kaut ko ārkārtēju (kas notiek reti), lai gan seksuāla vardarbība ir samērā izplatīta parādība.
- Mediji mēdz koncentrēties uz seksuālu vardarbību un seksuālu uzmākšanos, ko veic vadošos amatos esošie vīrieši, pretstatā seksuālajai uzmācībai vienlīdzīgākās attiecībās starp, piemēram, kolēģiem.
- Seksuālā uzmākšanās tiek attēlota kā kaut kas, par ko ir atbildīgs gan vainīgais, gan upuris. Tas pastiprina priekšstatu, ka cilvēks ir "pelnījis" tikt pakļauts seksuālai vardarbībai, un noved pie upura vainošanas – priekšstata, ka izvarošanas upuris ir atbildīgs par varmākas izdarīto.
- Ja mediju stāsta pamatā ir upura skaidrojumi par notikušo, vainīgais tiek attēlots kā "briesmonis". Biežāk tas tiek minēts, ja pāridarītājs ir ārzemju izcelsmes, lai gan varmāka mēdz būt upura draugs vai paziņa (Elnan, 2022; citēts no Henriksen, 2023).
Ētikas dilemmas
Minētais pētījums Norvēģijā rosinājis vērtēt ētikas dilemmas žurnālistikā. Kā skaidro sociālo zinātņu profesore Anja Sletelanda (Anja Sletteland), "#MeToo kustība ietekmē to, kā sabiedrība uztver sarežģītus jautājumus un kā attēlo gan upuri, gan apsūdzēto. Sākumā #MeToo lielākoties atspoguļoja kultūras žurnālisti, jo kustības aizsākumi notika kultūras jomā. Kad politiķiem tika izvirzītas apsūdzības par seksuālu uzmākšanos, arī politiskie žurnālisti sāka ziņot par #MeToo.
Ētikas dilemmu rada problēmas saistība ar sistēmas atainošanu.
No vienas puses, seksuālas uzmākšanās atspoguļošana ir veids, kā kritizēt sistēmu: tas ietver izmeklēšanu dažādās jomās, lai atklātu trauksmes celšanas iespējas un apzinātu vides, kurās notiek pārkāpumi. Norvēģijas gadījumā mediju skatījums uz sistēmu bija sašaurināts līdz politiskajām partijām un to rīcību (Henriksen, 2023), izvairoties no plašāka konteksta.
Citviet secināts, ka kustība pievērsusi uzmanību ētiskai situācijas atainošanai, atbildīgai žurnālistikai, ievērojot cietušo personu privātumu, ziņojot par sensitīvām tēmām. Žurnālisti tagad vairāk apzinās sava darba iespējamo ietekmi, tāpēc cenšas pievērsties šādiem jautājumiem ar empātiju, iejūtību un rūpīgu faktu pārbaudi. Tas nodrošina, ka cietušie tiek uzklausīti, bet žurnālisti uzņemas atbildību par to, lai pēc publikācijas netiek nodarīts jauns kaitējums.
Seksuālās vardarbības atspoguļošanu medijos raksturo diskusija par nevainīguma prezumpcijas ievērošanu. Ja mediji ziņo par aizdomās turētā pārkāpumiem, pirms tie ir pierādīti tiesā, aizdomās turētais var saskarties ar dažādām nepatīkamām sekām. Ietekmīgiem medijiem parasti ir augsti žurnālistikas pierādījumu standarti. Tie nodrošina, ka materiālos izmantots lielāks avotu liecību skaits un tiek veikta rūpīga informācijas apstiprināšana un pārbaude. Tomēr seksuālas vardarbības noziegumi bieži notiek bez lieciniekiem un redzamiem ievainojumiem. Šie faktori parasti neļauj seksuālās vardarbības noziegumiem iegūt tikpat spēcīgu pierādījumu pamatu, kā ziņojot par citiem noziegumiem.
Turklāt kustība #MeToo ir mudinājusi mediju organizācijas pārvērtēt savu iekšējo politiku un procedūras attiecībā uz seksuālu uzmākšanos. Daudzi mediji ir ieviesuši stingrākas vadlīnijas un protokolus, lai novērstu uzmākšanās gadījumus savās organizācijās. Tas ietver apmācību un resursu nodrošināšanu darbiniekiem, skaidru ziņošanas mehānismu izveidi un atbildības kultūras veicināšanu.
Atsauces:
-
Boyd, A., & McEwan, B. (2022). Viral paradox: The intersection of "me too" and #MeToo. New Media & Society, 0(0). Lasīt šeit.
-
Brockes, E. (2018). Me too founder Tarana Burke: ‘You have to use your privilege to serve other people’. The Guardian. Lasīt šeit.
-
De Benedictis, S., Orgad, S., & Rottenberg, C. (2019). #MeToo, popular feminism and the news : A content analysis of UK newspaper coverage. European Journal of Cultural Studies, 22(5-6), 718-738. Lasīt šeit.
-
Ennis, E., & Wolfe, L. (2018). Media and #MeToo: How a movement affected press coverage of sexual assault. Women’s media center. Lasīt šeit.
-
Henriksen, E. E. (2023). #MeToo has changed how the media portrays rape. Kilden. The Journal of Gender Research. https://kjonnsforskning.no/en/2023/03/metoo-has-changed-how-media-portrays-rape
-
Kessler, A.M. et al. (2020). The Effect of Prototypical #MeToo Features on the Perception of Social-Sexual Behavior as Sexual Harassment. Sexuality & Culture 24, 1271–1291. Lasīt šeit.
-
Mendes, K., Ringrose, J., & Keller, J. (2018). #MeToo and the promise and pitfalls of challenging rape culture through digital feminist activism. European Journal of Women’s Studies, 25(2), 236-246. Lasīt šeit.
-
Vedvik, S. (2022). Media coverage of the metoo movement: Investigating differences across national contexts. Norwegian University of Science and Technology Faculty of Social and Educational Sciences Department of Sociology and Political Science
-
Williams, J., Singh, L., & Mezey, N. (2019). "#MeToo as Catalyst: A Glimpse into 21st Century Activism," University of Chicago Legal Forum. Lasīt šeit.
